Nezinu, ko vēlos

Nepadodies! Tu esi pārāk ilgi mācījusies, par daudz esi ziedojusi un pārāk daudz asaras esi izlējusi lai kļūt par Maximas kasieri!

Katram tā apziņa atnāk savā laikā un vietā. Galvenais nevajag vadīties no tā, kas izdevīgāks tuvāks, ierastāks, bet ieklausīties sevī, kādas ir rakstura īpašības, kas padodas.. Un tikai tad, kad jau atlasījušies, kādi 2, 3 varianti, piedomāt, kura no tām būs ilgtermiņā noderīgāka un pelnošāka profesija, profils, amats..
Es savu lauciņu atradu, bet ne uzreiz.. tā ideja radās 21 gada vecumā un tikai jau pēc kādiem 10 gadiem varu ar pilnu pārliecību teikt - jā, tas ir mans! Turklāt profesija ir tāda, kas ļauj darīt arī vairākus citus darbus, ja nu pēkšņi izdomāju, ka gribētu ko mierīgāku, kas neprasa tik lielu uzmanību, nervus..

Runājot par kasieriem.. domāju, ka ir cilvēki, kam tas padodas un tiešām patīk, tā kā Štank, tizls joks no Tavas puses.

Šobrīd tieši tā jūtos. Īpaši ar to tekstu, ka nepareizajā laika periodā dzīvoju.
Ar mani ir tā, ka neesmu māksliniecisks cilvēks, bet tajā pašā laikā arī ofisa darbs nav man. Un kā, daudziem jau savs darbs nepatīk, bet man tas ir vairāk par nepatiku.
Bet tas ir tikai laika jautājums. Gribas ticēt, ka katrs atrod to, kas viņam der. Citam tas notiek agrāk, citam vēlāk. Grūti reizēm skatīties uz tiem, kas savu dzīvi jau izplānoja piecu gadu vecumā, kad zināja, ka būs dakteris. Bet cenšos vienmēr atcerēties, ka mans ceļš ir mans. Un kā saka visi tie gudrie : ''Es neesmu pazudis, esmu ceļā uz vietu, kur man lemts būt!''.

Aptuvenā joma radās jau 10.klases sākumā, kas arī tika izvēlēta. Precīzāku nišu apjautu tikai, uzsākot pirmās darba gaitas. Šajā nišā strādāju jau gandrīz 10 gadus. Patīk un padodas, alga pilnībā apmierina, darba apstākļi arī, taču tik un tā neesmu pārliecināta, ka darīšu to visu turpmāko dzīvi. Mans darbs nav mans passion.

Apskaidrība par to, ko vēlos darīt, pār mani tā īsti nāca tikai 28 gadu vecumā. Tagad, savos 30, varu teikt, ka, jā, esmu apmierināta. Bet vai konkrētajā lauciņā redzu sevi ilgstošā laika periodā? Nē. Esmu cilvēks, kurš nepārtraukti alkst jaunas iespējas, nespējot ilgstoši darīt vienu darbu. Tā ka... domāju, ka viss vēl priekšā.
Uzskatu, ka nav tāds pareizais vecums kurā cilvēkam vajadzētu rasties skaidrībai par nākotni. Katram šis pareizais brīdis atnāk savā laikā. Un labi ka tā, jo labāk vēlāk saprast kas patiesi un no sirds interesē, nekā visu dzīvi pavadīt strādājot nemīlamu darbu un tā arī neatrodot savu īsto piepildījumu.

jau no bērnības pa lielam zināju ko gribēšu darīt, kāda nozare saista un kā gribēšu dzīvot. un darba ziņā to arī daru.

Man bija 25, kad sapratu ko īsti gribu darīt. Žēl, ka šī atklāsme neatnāca ātrāk

Šķiet, ka pēc gadiem joma varētu mainīties, lai gan patīk arī esošais. Man nav tā, ka degu par savu darbu, ka neredzu sevi nekur citur, sāku domāt, ka varbūt tas nemaz nav labi. Sāku strādāt šajā profesijā, esmu dabūjusi pieprasījumus uz jauniem darbiem, izaugsmi, kas man šķiet forši.

Nepadodies! Tu esi pārāk ilgi mācījusies, par daudz esi ziedojusi un pārāk daudz asaras esi izlējusi lai kļūt par Maximas kasieri!

Savā ziņā taisnība ir.

Esmu strādājusi 2 atšķirīgās sfērās un tikai tagad 30 gadu vecumā esmu nolēmusi iet pilnīgi citu ceļu. Cilvēkam dzīves laikā var mainīties intereses un vērtības un tas ir pilnīgi normāli!

man iet līdzīgi kā Kaya un Notte raksta, šobrīd 28 un mainu karjeras jomu. Ir forši, bet nezinu vai pēc gadiem 10 neizdomāšu darīt ko pavisam citu turklāt var mainīt amatu industrijas ietvaros, pāriet no kreatīvas profesijas menedžmentā vai pamācīties un darīt kaut ko tehniskāku

Savos 30 joprojām esmu sevis meklējumos. Strādāju, padodas, bet jūtu, ka nav mans. Mācos maģistrantūrā pilnīgu pretstatu esošajam darbam. Man bija vienu brīdi baigais gruzons par to, ka nezinu, ko ar savi iesākt, bet nu es skatos uz dzīvi, darbu, karjeru utt kā uz ceļu/piedzīvojumu. Tam nav jābūt kaut kam statiskam . Ir ok, ja 24 gados esi laimīgi beidzis maģistrus un esi mega pro programmētājs un tā arī turpini. Bet ir arī pilnīgi normāli izmēģināt vairākas lietas/jomas, un nepārdzīvot, ka nevar uzreiz atrast "īsto aicinājumu".

Kopš 7. klases zināju, ko vēlos darīt, taču LV ir pārāk mazs un nestabils tirgus, tādēļ izvēlējos citu skatījumu uz lietām.
Man ir svarīgs savs, personīgs miteklis, pašizaugsme, iespēja darīt ko es gribu un nepārstrādāties, tādēļ darbs nav tas kas mani raktsturo, bet gan tikai nodrošina stabilus ienākumus. Un mājās es par darbu nedomāju.
Ir tā, ka es varu darīt daudzus darbus un būt tajos labs, gūt prieku, dažreiz. Mans noslēpums ir sakārtota darba vide un distance no bābiešiem, kas taisa problēmas uz līdzenas vietas.
Dzīves skaudrā patiesība ir tāda, ka ne visi sapņainie rietumu padomi ir noderīgi un realizējami mūsu pasaulē, tādēļ lielākā daļa cilvēku nestrādā savā sapņu jomā un nezin kura tā ir. Pat ja strādā, tad tur ir stulbi kolēģi un vēl stulbāki klienti - vienmēr ir kas tāds, kas sabojā to idilli.
...Uz pasaules ir taču tik daudz kas sagādā prieku un darbs jau nu tiešām nav tā lieta, kura spēj dot prieku. Prieku mums dod ģimene, draugi, sirds āķīši un hobiji.
Noskaties šo video un varbūt sapratīsi no dzīves 5% vairāk:
https://www.youtube.com/watch?v=21j_OCNLuYg

Paldies par video! Redzu interesantas domas, lai gan darbs ir tiešām liela daļa no mūsu dzīves. Mēs tik daudz laika pavadām, lai nopelnītu naudu - vienalga, iztikai vai daudz vairāk. Saskatu svarīgu lomu tajā, ka nevaram jau īsti no tā izvairīties, tādēļ uzskatu, ka jābūt pašam apmierinātam ar to. Šaubas tikai par to, kas ir TAS! Vai šaubas mūsdienās un sevis meklēšana vairākās saistītās jomās - pakāpeniska realizēšanās tiešām tiek uzskatīta par sliktu. Vai ir tik slikti nezināt precīzu darba vietu, nozares virzienu? Jāmācās laikam neņemt tik ļoti pie sirds komentārus, ko citi, nezinot cilvēka iekšējo pasauli un būtību, izsaka, jo man neliekas nekas nenormāls atklāt sevi jaunā amatā, izmantojot vai arī tikai daļēji izmantojot iegūtās zināšanas iepriekšējā amatā.

Ak, cik patīkami palasīt filozofiskus komentārus svētdienas vakarā pirms kārtējās darba nedēļas.. liek aizdomāties, kur un kāpēc es tur esmu
Man tas liekas tikai normāli visu dzīvi sevi provēt dažādās vietās. Arī palikt vienā nišā ir tikpat pieņemami. Šķiet, ka bieži vien mums traucē mūsu ekspektācijas (kas, protams, var rasties arī citu iespaidā). Ir cilvēki, kuri lielu daļu savas dzīves pavada kādā profesijā vai vietā pat neaizdomājoties, kas un kāpēc. Tas ir tā kā dzīvot saskaņā ar visu izņemot sevi.
Tas kā atradu sevi.. hmm.. pēc ilgiem un mokpilniem meklējumiem. Taču pašreiz gan liekas, ka, jo tālāk dodos šajā lauciņā, jo vairāk durvis atveras. Iespējas ir daudz, tik daudz, ka nezin, ar ko lai sāk

Mūsdienās pasaule un darba tirgus visai ātri mainās, līdz ar to, ir tikai mazs daudzums profesiju, kas vispār nakotnē pastāvēs, tādēļ nešķiet veselīgi sevi identificēt ar kādu nodarbi. Tāpat arī savs nākotnes skatījumā vajadzētu iekļaut to, ka būsi spējīga mācīties, mainīties, adaptēties un izdzīvot sliktākus materiālos apstākļus nekā šobrīd. Paredzot savu uzturu, mājokli, dzīvestilu tādu, kas ir vienkāršs, veselīgs un elastīgs jebkādos apstākļos. Tas nozīmē neiet uz maksimumu auto vai mājvietas iegādē, iemācīties dzīvot lēnāk - ēst slow food un valkāt slow fashion.

Nu nav jau tik tuvu tie laiki, kad pazudīs visas mūsu profesijas. Tam nu es neticu.
Sāku vispār domāt, kāds tad man ir tas dzīves plāns - par attiecībām, ģimeni, mājvietu utt. es varu sev atbildēt, nu pat ja kaut kas mainītos. Bet par darbu, karjeru - nē.

Tad man jājautā, vai esi jau vidusskolu pabeigusi jeb nē? Ja neesi, tad ir daudz foršu iespēju - jauno speciālistu skolas LU(vēsturnieku, fiziķu, juristu utt.), zinu, ka ir arī RSU kaut kas tamlīdzīgs. Iespējams, kaut kur vēl. Ēnu dienas arī superīga iespēja redzēt realitāti. Tad vēl seko studentam, studentam pa pēdām un tāda veida pasākumi. Ja esi, tad varbūt iepriekš minētais nedaudz iet secen, bet pievienojos pārejām pastudē sevi - savas stirpras puses, paskaties reālās iespējas atrast darbu, atalgojumu. Saraksti uz lapiņas profesijas, kurās redzi sevi un tad liec + un - . Tad jau apmēram taps skaidrs. Profesijas izvēle atkarīga ne tikai no tā, kas patīk/padodas, bet arī no tā vai materiālie labumi svarīgi, kādi darba apstākļi, vide utt. Saprotu tevi, viegli nav, bet jāmēģina. Viens darbs, cits darbs utt(protams, ja pacietības pietiek)
Veiksmi!