Bijušie/ās

Ne tas smaidiņš
:-)

Par ljoti seniem bijussajiem es neko vairs nezinu.. nesekoju vinjiem nekur un nesazinos. Ar peedejo bijuso viss pavism veel svaigs. Vinhs mani ljoti saapinaaja bet es esmu cilveeks kas otru nespej ieniist un grib lai viss ir mieriigi. Naids kaiteetu tikai man pashai.. Lai vai kaa mees megjinajam vairakas reizes. Ja man vajadzetu vinja palidzibu vinhs neatteiktu palidzet.
Vai to var nosaukt par draudzibu un vai esam draugi es shaubos.

Nesazinos un ikdienā nemaz neiedomājos. Tās bija ļoti senas, nu jau gandrīz vairāk kā 10 gadus beigušās attiecības un man gluži vienalga, kā viņam tagad iet.

Nav man daudz tādu, bet ne ar vienu kontaktus neuzturu. Nekā nesmuka, vienkārši izčabējis un nekādu kopīgu darīšanu, paziņu ar nav, kas uzturētu kontaktu. Par vienu gan nesen dzirdēju. Radinieces draudzenes nu jau bijušais. Neko labu stāstījusi nebija, ja var ticēt, tad galīgi no ceļa nogājis. Bet īpaši nepaļaujos uz bijušo draudzeni kā labu avotu...

Retu reizi, bet nekādas nostaļģijas, naida vai interese. Vienkārši atceros, ka ir tāds laiks bijis.
Esošo attiecību sākumā iedomājos biežāk, vēl kaut ko mēģināju it kā salīdzināt, bet diezgan ātri sapratu, ka tā ir lieka smadzeņu kūpināšana.

Pat ja kādu laiku ir bijis kontakts, tad ar laiku tas vienmēr pazūd, parasti, tad kad zūd interesē vai atrodi citu cilvēku.
Grūtāk, ja ir kopīgi draugi un paziņas.. It īpaši ja kopā ir daudzus gadus.
Domāju, ka ar bijušo ja draudzējas, tad kad viņš tev ir ne tikai bijis mīļotais, bet arī labākais draugs.

Retu reizi pastalkoju facebook, bet tā neko. Tīri intereses pēc, kāda draudzene jaunā utt. No senākajiem - tie jau precējušies. Bet vispār, dzīvoju šodienai, nakotnei. Pie kājas ko bijušais dara, jo esmu laimīga. Un priecajos, ka dzīve man piespelejusi superīgu vīrieti beigu beigās blakus.

++++ Piekrītu augstāk minētajam !

Speciāli neinteresējos, tikai tik, cik dzirdu no kopējiem draugiem un paziņām. Nevēlos vilkt sev līdzi pagātni. :-)

Ar vienu uzturam neitrālas attiecības, nosūtot viens otram apsveikumu dzimšanas dienā vai reizi gadā apjautājoties kā otram sokas. Tas ir cilvēks, kurš bija mana pirmā mīlestība, bija mans pirmais vīrietis intīmā ziņā un pirmais draugs, līdz ar to, pa cik izšķīrāmies uz draudzīgas nots, neredzu iemeslu šo cilvēku pavisam izslēgt no savas dzīves, jo kopā pavadītais laiks ir daļa no manas dzīves no kuras nekaunos un kuru nevēlos izsvītrot no atmiņas pavisam.
Citus bijušos agrāk, uzreiz pēc attiecību iziršanas, vēl mēdzu pastalkot Facebook, bet tagad, ja godīgi, pilnīgi vienalga kur viņi ir un ko dara, jo vienās attiecībās tiku krāpta, otrās cilvēks aizlaidās, atstājot aiz sevis milzu parādus, tā ka... nav tā, ka izjustu naidu, jo tas ir pārāk skaļš vārds, taču riebums un rūgtums palicis joprojām, līdz ar to prieks, ka tādi cilvēki vairs nav manā dzīvē.

Neinteresējos par viņiem :-) Dažreiz kopīgie draugi kaut ko pastāsta. Ar interesi paklausos, ja šiem sanākusi kāda šaize, bet pēc tam arī ātri atkal aizmirstu. Tikai ar vienu bijušo (ārzemnieku) esam palikuši labi draugi, viņš joprojām interesējas par LV kultūru, ik pa laikam sazināmies, esam arī padalījušies ar bildēm, kurās esam redzami ar jaunajām otrajām pusītēm.

Neintresējos.
Pirmais ex ir jau precējies un viņam piedzimusi meitiņa, pats man nesen izstāstīja , kad nejauši uz ielas satiku.
Par citiem tikai esmu dzirdējusi no kopējiem draugiem, bet tā ,lai prasītu, kā viņam iet vai , kas jauns - nē. Uzskatu, mums vairs nav nekas kopējs un katram savs ceļš ejams ! :-)

Neesmu domājusi, un arī īpaši neinteresē. Šad tad tikai sanāk kaut kur veikalā, kādā pasākumā vai uz ielas redzēt. Neesmu arī lietas kursā par ģimenes stāvokli:-D Kopīgo draugu, paziņu nav. :-)
Nav tā, ka ir naids vai kaut kā tamlīdzīgi, vienkārši...bija un bija..sen jau vairs nav:-D

Atceros tikai ja ir kaut kāda runa- par kādu pasākumu/vietu vai tml, kur esmu bijusi ar kādu no bijušajiem, bet tā nē, tā nedomāju, kontaktus neuzturu, man vienalga, kā viņiem iet, man pat nevajag dzirdēt jaunumus, es tos cilvēkus esmu sapratusi, man tāpat apmēram skaidrs, kas viņiem dzīvē būs vai nebūs, vismaz tuvākajos gados :D

Ir viens bijušais ar kuru kopā biju oficiāli 5 gadus, bet vēl plusā ir kādi 3, kad ik pa laikam saskrējāmies, lai aprunātos un uzzināu kā katram iet. Tas ir cilvēks par kuru iedomājos praktiski kaut uz sekundi ik dienu. Daudz reizes šķīrāmies un salabām un meklējām ceļu viens pie otra atpakaļ. Fiziski attiecības beidzās jau pirms 3 gadiem, bet ne iekšēji. To attiecību beigās karājas liels jautājums - Tad kāpēc beigās nesanāca? Uz šo jautājumu nevaru rast atbildi tāpēc nesanāk "aizvērt durvis";-)

Man ļoti identiska situācija kā dreambig.

atceros, ka kaut kas par viņiem atgādina, bet tā nedomāju kā būtu, ja būtu vai diez ko viņš šobrīd dara :) :D

Atceros tad, kad esmu kāda vietā kur ar bijušo bija kādas atmiņas saistītas, bet tā speciāli nedomāju. Atceros tikai pēdējo bijušo kurš mani ļoti sāpināja un tikai ar sliktām domām. Bet speciāli Facebook vai citur nemeklēju. Agrāk pašā sākumā kad tikko izšķīrāmies tad meklēju un nolādēju viņu :-D bet tas tā tikai tāpēc ka sāpes bija.

Man arii ir līdzīgi kā dreambig ar pirmo mīlestību.. lai gan ar prātu zinu, ka mums nesanaktu arī, ja mēģinātu vēlreiz, bet ar sirdi reizēm pie šīs domas atgriežos :-) tas laikam ir vairāk tāpēc, ka tajās attiecībās es mīlēju vairāk. neskatoties uz to, es viņam vēlu visu to labako un zinu, ka viņam gaidams ģimenes pieaugums :)

Kaut kādi mazi notikumi vai vietas atgādina par bijošo puisi uz sekundīti, bet es neturu ļaunu prātu un īsti nejaucos viņa dzīvē, unun pat nav īpašas velmes noskaidrot ko viņš dara ;-)