Pirms nedēļas izšķīros ar savu draugu pēc trīs gadus ilgām attiecībām. Kādu laiku jau nekas nebija tā kā vajadzētu būt, bet šķiršanās notika spontāni manis provocēta strīda laikā, protams, no sākuma asaras no manas puses un teikšana, ka viss būs labi, tiksim galā utt, bet nekas nelīdzēja un tā nu izšķīrāmies. Viņš teica, ka viss, vairs nekad nebūsim kopā, nav jūtu un visādas citas nejaukas lietas teica, piemēram, ka visu laiku ir tēlojis, ka mīl :D lai gan pāris dienas pirms šķiršanās sāka raudāt par to cik ļoti mani mīl un nenovērtē :D Viss ir kārtībā neskumstu, esmu tikusi pāri, jūtos labāk kā attiecībās, bet nesaprotu vīrieša attieksmi - viņš ir ļoti agresīvs pret mani, es neturu ļaunu prātu, esmu nosķaņota pozitīvi, bet viņš izturas tā kā es viņam būtu ko nenormāli sliktu nodarījusi, kad tikāmies, lai samainītos ar mantām, tik nelaipni runāja, lamājās, pārmeta kaut ko, stāstija cik ļoti labi viņam ejot.. Īsti nesaprotu to, kapēc tāda attieksme, es ilgi neturu ļaunu prātu, tapēc man galīgi nav vēlmes naidoties, ko grib viņš.. Visi jau saka, ka drīz atskries atpakaļ un lūgs piedošanu, bet ar tādu naidu pret mani nu ļooti šaubos, tāpat atpakaļ neņemtu. Varbut kādai ir bijis līdzīgi un māk izskaidrot to naidu no viņa puses? Varbūt viņš nav pārliecināts par savu izvēli un ar tādām emocijām cenšas sev pierādīt to, ka visu izdarījis pareizi?
107
