Dzīvesvietas dēļ bez auto dzīve nebūtu iedomājama. Sabiedriskais paliek retām izņēmuma situācijām.
Es arī esmu no tiem, kas uzskata, ka pirmo mašīnu vajag mazu/lētu/vecu. Un nē, ne jau tāpēc, ka jaunais braucējs to garantēti sasitīs, saskrāpēs vai kā citādi sabojās. Realitātē vairums ap 20 gadus vecie jaunieši (tas ir tas vecums, kad parasti tiesības nesen kā iegūtas) nevar atļauties ne pirkt jaunu auto no salona, ne ņemt iespaidīgu auto līzingu (jo, izsniedzot līzingu, skatās ieņēmumus). Daudzi no tiem, kam mašīna nekad nav piederējusi, nemaz nestādās priekšā, ko nozīmē personīgais auto īpašumā. Auto izmaksas neveido tikai degviela, OCTA un ceļa nodoklis.
Man pirmais auto bija mazs, pavecs, ļoti ekonomisks un lēts ekspluatācijā. Ar šo auto es iemācījos to, ka vienmēr rezervē jātur vismaz daži simti eur neatliekamām situācijām, iemācījos, ka autostāvvietās labāk parkoties vistālākajā iespējamajā stūrī, tāpēc, ka dažiem dulburiem Dievs nav devis smadzenes un viņi ar švunku rauj vaļā sava auto durvis, triecot tās pret blakus stāvošo auto, iemācījos, cik tad maksā durvju pārkrāsošana tad, kad pāris šādi dulburi tomēr ceļā ir trāpījušies, iemācījos, cik kuras mašīnas detaļas un to nomaiņa maksā, iemācījos atpazīt aizdomīgas skaņas un uz tām attiecīgi reaģēt, iemācījos plānot finanses tā, lai mans auto laikā saņemtu visas nepieciešamās rūpes.
Ar pirmo auto braucu kādus gadus trīs, tad arī finansiāli biju gatava nopietnam auto, kuru paņēmu līzingā.