Mājdzivnieka nāve

Mans kakjitis nomira pagasgad 9.Aprili. Nedelu no vietas raudaju. Vel tagad asaras saskrien acis, kad domaju, cik netaisnigi tas bija! Vinam pat 2 gadini nebija, post mortem ari nebija conclusive, it ka problemas ar sirsninu. :-(
Mes savu kakjiti kremejam un paturejam vinja 'pelnus' viesistaba virs kamina speciala urninja, jo vinam loti patika pie kamina gulet.:'-(
Cilveki kam nav majdzivnieku nesapratis. Bet mani kakji, man ir ka berni/gimenes locekli.
Tas sapes nekad neaiziet prom, bet ar laiku paliek vieglak. Atceries visus labos brizus!

Tieši tā. Tavs mājdzīvnieks ir ar tevi katru dienu. Viņš nekad nepateiks, ka tu viņam riebies, ka viņš tevi nemīl, ka viņš aiziet pie citas sievietes, ka viņš vēlas, lai tu nekad nebūtu piedzimis, ka tu sačakarēji viņam dzīvi utml., ko reāli ir dzirdēt no cilvēkiem. Kurš vēl ir tik tuvs kā mājdzīvnieks? Vīrs, bērni - iespējams, jā. Vecāki? Ja dzīvo kopā vai tiekas bieži - piekrītu, jā. Citādi? ... ... Tieši šorīt ģimenē pārspriedām, kas tad īsti ir tuvinieks, par ko mēs sērojam. Tuvinieks nav asins radinieks. Tuvinieks ir tas, ar kuru tu ļoti bieži kontaktējies, JO TU tā gribi.
***
Padomā, ja tu nomirtu, bet tavs mājdzīvnieks paliktu dzīves bez tevis. Ko tu gribētu? Lai viņš skumst un sēro, vai lai atrod sev jaunu, labu saimnieku, ar ko gūt pozitīvas emocijas? Varbūt ne tagad un uzreiz, bet iesaku nākotnē skatīties uz kādu citu dzīvnieku. Varbūt pat adoptēt no patversmes kādu, kam bez tevis ir ļoti, ļoti grūti.

Paldies , meitenes !
Bet tam ‘nodrāztajam’ teicienam-laiks sadziedēs ,ir taisnība . Laiks dziedē visu , ar laiku jau samierināšos , apradīšu ar to dīvaino klusumu , un arī ar to ,ka manā kājgalī mans runčuks vairs nečuč . Čuč mākonītī:-( Es nekad nespēšu saprast cilvēkus ,kuri dzīvniekus izmet /noslīcina/pamet . Es nesaprotu kā ... sirds no akmens? Pēc mēneša /gada /diviem uz šo jau skatīšos savādāk . Pagaidām notikums svaigs un sirdi lauž pušu no sāpēm. Viņš man iemācīja tik ļoti daudz . Dzīvnieciņu vairs drošvien neņemšu... jo visi reiz nomirst un tad ellīgi sāp.:'-(

Un par sirds atvēršanu - jā. man ir divi citi suņi šobrīd un runčuks. Dievinu visus. Vietu neaizņem, ieņem paši savu un visi sirdij vienlīdz tuvi.

Mājdzīvnieku nāvi pārdzīvoju stiprāks nekā jebkura man zināma nomiruša cilvēka nāvi.

Kā naglai uz galvas. Mans vācu aitu suns un pāris nedēļas vēlāk runčuks (abi sirmā vecumā) nomira un tās sēras nevar pat izstāstīt. Pēc pāris mēnešiem viens radinieks traģiski gāja bojā un no tiesas tik stipri nesēroju. Bet, protams, mājdzīvnieki dienu dienā ar tevi, radinieks bija attāls. Lai vai kā, ļoti daudz skaistu atmiņu, skaistu bilžu saglabājies. Bieži par abiem ar smaidu domāju. Pietrūkst ļoti, bet nekad nedarītu neko citādi.

Praktiski visi tam ir gājuši cauri. Ir smagi, lieliski saprotu, bet, ak, tas nodrāztais teiciens atkal ir vietā - laiks dziedē visu. Izraudi visu, kas sakrājies, pārdomā, ko dzīvnieciņš tev ir devis, novēli viņam laimīgu ceļu uz citu pasauli un pateicies par kopā pavadīto laiku. Viņš noteikti bija laimīgs, ka viņam ir tāda saimniece.

Es nezinu kurš var pateikt vārdus "tas taču ir tikai kaķis/suns/trusis/papagailis utt"
Jo tas nav tikai....vismaz man tas nekad nav bijis tikai.

+++
Pirms nepilniem diviem gadiem mūžībā aizgāja mans kaķis, kurš bija mans labākais draugs 15 gadus. Es nekad nespēšu mājdzīvniekus uztvert par "tikai kaķiem/tikai suņiem/tikai...", jo arī man mājdzīvnieks nekad nav bijis "tikai". Mans kaķis bija pilntiesīgs ģimenes loceklis. Vēl vairāk - tas bija mans labākais draugs, kurš bija ar mani kopā 15 garus gadus. Arī manā situācijā jau bija skaidrs, ka jāgatavojas sliktākajam, jo kaķis cīnījās ar vēzi, taču kam tādam nav iespējams sevi sagatavot... Spilgti atceros to nakti, kad sapratu, ka tās ir beigas, tāpēc paliku nomodā, sēdēdama blakus viņai, klausīdamās kā viņa murrā, skatīdamās man acīs un juzdama mana pieskāriena siltumu. Nakts vidū viņa nomira manās rokās. Es biju ar viņu visus šos gadus un biju klāt arī tad, kad viņa aizgāja no šīs pasaules. Jā, tas ļoti, ļoti sāp. Jā, laiks dziedē, taču arī tagad, šo rakstot, man jāraud. Protams, ar laiku paliek vieglāk, bet tā līdz galam, šķiet, nekad nebeigs sāpēt, taču tas ir normāli. Tas tikai parāda to, ka esam cilvēki - mums sāp, mēs spējam just, mēs esam dzīvi.
Sākumā arī domāju, ka nekad, nekad nespēšu kādu mīlēt tā, kā viņu, bet... Tad vienkārši sapratu, ka tā arī ir - es nekad nemīlēšu tā, kā mīlēju viņu. Es mīlēšu citādāk. Un, kad būsu 100% gatava, spēšu ielaost savā dzīvē kādu citu mīlestību meklējošu dvēselīti.
Turies! Man nav zināma nekāda brīnumrecepte. Nekas cits jau neatliek, kā to visu vienkārši izsāpēt. Kavējies labajās atmiņās. Ar laiku paliks vieglāk, tici man.

Mājdzīvnieku nāvi pārdzīvoju stiprāks nekā jebkura man zināma nomiruša cilvēka nāvi. Esmu atvadījusi no 2 kaķiem, skumji bija nenormāli, raudāju mēnešiem ilgi. Tomēr tik daudz patiesas mīlestības, prieka un uzticības neviens cilvēks spējīgs sniegt. No sirds jūtu līdzi. Tu to nekad neaizmirsīsi, taču ar laiku kļūs vieglāk.

Man bija suns- vācu aitu suņa un kollija krustojums, ar kuru pavadīju kopā visu bērnību (no 4 līdz 18 gadiem). Kad viņš nomira, man tieši tuvojās 12.klases eksāmeni. Raudāju mēnešiem ilgi. Pat tagad domājot par viņu uznāk raudiens.

Man jau pirms 6g nomira trusis, es ļoti to pārdzīvoju, visu dienu raudāju, un vēl ļoti ilgi biju emocionala, nevareju par to tēmu parunāt, uzreiz acīs asaras bija. Pat vēl thd atceroties tā ir. Un jaunam mājdzīvniekam vēl neesmu gatava. Ar tiem dzīvniekiem tā ir, ipaši tiem, kas visu laiku ir istabā, oie viņiem pieķeras, paliek kā ģimene.

Fantasia , jā , viņam tiešām bija jau cienījams vecums .
Paldies , laiks noteikti sadziedēs . Gribējās kādam pačīkstēt

KikyR Man liekas,ka visiem kam ir kāds mājdzīvnieks,visi pieķeras un mīl kā ģimenes locekli. Bet ja Tu skaties no dzīvnieka puses. Viņš ar Tevi kopā bija 13 gadus ( ja pareizi sapratu), tas ir daudz. :-) Un viņš bija laimīgs,ka bija tāda saimniece. :-) Grūtāk būtu noskatīties,ja ilgi mocītos.:-/ Bet ieteikt kaut ko ir lieki,jo tas ir jāpārdzīvo un viss.

Vispār esmu nenormāls dzīvnieku mīlis . Bet diez vai kādu mīlēšu tik stipri kā manu aizgājušo runčuku . Arī pašreizējās sajūtas tādas dīvainas . No rīta ,kad konstatēju faktu asaras sprāga uz visām pusēm , bet šobrīd sirds sāp un izjūtu reāli fiziskas sāpes sirdī... nereāli žēl . :'-(
Nekad nebiju domājusi, ka pret dzīvnieku jutīšu tādas skumjas , bet es ceru , ka viņš jūt arī tagad cik sasodīti man pietrūkst :'-(

Meitenes lasu Jūsu stāstus un goda vārds asaras acīs. :'-( Man arī ir tik neizsakāmi žēl mājdzivnieku,ir bijis pat papagailis. Nu pilnīgi kā ģimenes loceklis bija,šķiet sapratām viņu bez vārdiem,arī nomira no vecuma, jo ilgi nedzīvo viņi. Lai cik ļoti sāpēja sirds, bet jāpadomā, ka dzīvnieciņam arī ir grūti mocīties.:-/ Žēl arī noskatīties cik grūti viņiem. Vispār tagad mani pārņema skumjas,ļoti jūtu Tev līdzi diskusijas autore.:-( Nesen izlasīju Facebook- Vienmēr mīli savu mājdzivnieku,jo viņs ar Tevi būs daļu no Tavas dzīves,bet Tu būsi visa viņa dzīve. :'-(

Jūtu tev ļoti līdzi, turies. Tas ir smagi, mēģini atcerēties visu to labāko. Man kaķis arī nomira, es vispār raudāju divas dienas un nevarēju neko padarīt. Drausmīgi.. Dzīvnieki ir kā bērni.

Bērnībā bija ļoti liela trauma saistībā ar dzīvnieciņa nāvi. Manā un mana brāļa priekšā liels suns pārkoda kaklu manam mazajam čihuahua suņūkam, atceros kā brālis viss asinīs viņu nesa mājās un nabadziņš vienkārši atrda tumšāko stūri mājās un mira lēnām, neko nespējām darīt atlika vien noskatīties...pat mana kaķene kura nedzīvoja draudzīgi ar viņu aizgāja un piegūlās viņam blakām...atvadijās. Es ilgus gadus nevarēju to pārdzīvot, gāju uz viņa kapiņu raudāju dikti un ilgi kad atcerējos, bija man arī 9 gadi, tomēr tikai bērns...pat tagad atceroties ataust atmiņā tās sajūtas kas man bija. Palīdzēja tikai un vienīgi laiks nekas cits.
Kā saka, laiks dziedē rētas.

Paldies , meitenes !
Nebiju gatava ,ka mani pārņems tik spēcīgas emocijas . It kā jau mēnesi atpakaļ sapratu,ka dienas runčukam skaitītas .
Tagad tā klusi un dīvaini mājās , pie tā gan vel būs jāpierod :-(

Man visi ģimenes mīluļi vienmēr ir bijuši ģimenes locekļi, un arī traki esmu pārdzīvojusi viņu aiziešanu.
ļoti jūtu līdzi, bet- mīlulis ir izdzīvojis savu dzīvi. Diemžēl, ņemot kādu mājdzīvnieku.. gluži mūsu mūžu viņš nedzīvos, lai kā gribētos :-/ un 13 gadi ir daudz!
Pirms pāris gadiem māsai suns nomira, kam nepilni 2 gadi, izrādās - bija audzējs, par ko iepriekš nebija nekādas pazīmes. Manuprāt.. Vislabākais variants, atstāt dzīvi vienkārši no vecuma.
Turies!

Es nezinu kurš var pateikt vārdus "tas taču ir tikai kaķis/suns/trusis/papagailis utt"
Jo tas nav tikai....vismaz man tas nekad nav bijis tikai.
Man tiešām ir žēl par tavu minku, jūtu līdzi. Es pagājušo nedēļ savu sunci biju spiesta iemidzināt, jo es nespēju ļaut viņam mocīties tajās sāpēs, neskatoties uz visu cīmubar vēzinzaudējām, un oktobrī mans trusīts pēkšņi saslima un nevienas zāles nepalīdzēja, tas tiešām ir sāpīgi, kad tu neko nevari izdarīt.
Pirmās dienas visas acis izraudātas, bet ar laiku paliek mazliet vieglāk, bet tam vajag laiku. Es nezinu cik man vajadzēs vēl, es nezinu, cik laika vajadzēs tev, bet diemžēl ar to būs jāsadzīvo.
Kādreiz es vēl ņemšu suni, bet trusi diez vai, jo tas mani pārāk ļoti izsita no sliedēm, es vēl tagad atbraucot mājās jūtos kā no laivas izmesta.

Pirms gandrīz diviem gadiem nomira mans suns :'-( vēl tagad atceroties asaras sariešas acīs :'-( vecs jau bija,17 gadi,bet bija tik sprigans un kustīgs,varēja jau vēl dzīvot un dzīvot :-( vēl aizvien šaustu sevi par to,ka laicīgi nepaspēju aizbraukt atvadīties,biju jau nolēmusi,ka tuvākajās brīvdienās braukšu,bet diemžēl nesagaidīja mani :'-(