Mājdzivnieka nāve

Virtuālais apskāviens, KykiR.!

Manai radiniecei tuvai nesen suns nomira. Arī bija ģimenes mīlulis. Kā pati teica foršs un uzticams suns bija. No diabēta nomira. Pēc slimības atklāšanas pāris mēnešus nodzīvoja..
Uz Ziemassvētkiem uzdāvināja jaunu kucēnu bērni.
Nu žēl jau ir par dzīvnieka nāvi. Sevišķi, ja bija kā bērns. Bet tâ jau ir šajā pasaulē iekārtots, visi mēs piedzimstam un nomirstam. Nāve nešķiro.
Es noteikti vēl jaunu dzīvnieciņu neņemtu. Vismaz pagaidām nē. Kamēr nebūtu samierinājusies ar situāciju.

Taa naave man saistaas ar cilveeka naavi!Vienmeer atceros savas mammas minkuca naavi-nomira vinas rokaas!Atceros,kaa mamma man visu staastija,raudaaja-pilniigi pasai uznaaca raudiens tagad.Taa arii vairaak neneema citu minkuciiti,nespeeja paardzivot.
Izsaku liidzjuutiibu!:-(
Mans Kumuliitis man ir kaa mans beernins-mana meitina!Taa gribeetos ,lai dziivotu muuziigi!

Šis ir viens no iemesliem, kāpēc man nav mājdzīvnieku - pie viņiem pierod, tad viņi nomirst un sanāk justies šādi. Žēl tevis, bet nu laiks jau visu izārstē, tiksi tam pāri un varēsi atkal saņemties jaunam dzīvnieciņam.

Pirms gandrīz diviem gadiem nomira mans suns :'-( vēl tagad atceroties asaras sariešas acīs :'-( vecs jau bija,17 gadi,bet bija tik sprigans un kustīgs,varēja jau vēl dzīvot un dzīvot :-( vēl aizvien šaustu sevi par to,ka laicīgi nepaspēju aizbraukt atvadīties,biju jau nolēmusi,ka tuvākajās brīvdienās braukšu,bet diemžēl nesagaidīja mani :'-(

Es nezinu kurš var pateikt vārdus "tas taču ir tikai kaķis/suns/trusis/papagailis utt"
Jo tas nav tikai....vismaz man tas nekad nav bijis tikai.
Man tiešām ir žēl par tavu minku, jūtu līdzi. Es pagājušo nedēļ savu sunci biju spiesta iemidzināt, jo es nespēju ļaut viņam mocīties tajās sāpēs, neskatoties uz visu cīmubar vēzinzaudējām, un oktobrī mans trusīts pēkšņi saslima un nevienas zāles nepalīdzēja, tas tiešām ir sāpīgi, kad tu neko nevari izdarīt.
Pirmās dienas visas acis izraudātas, bet ar laiku paliek mazliet vieglāk, bet tam vajag laiku. Es nezinu cik man vajadzēs vēl, es nezinu, cik laika vajadzēs tev, bet diemžēl ar to būs jāsadzīvo.
Kādreiz es vēl ņemšu suni, bet trusi diez vai, jo tas mani pārāk ļoti izsita no sliedēm, es vēl tagad atbraucot mājās jūtos kā no laivas izmesta.

Man visi ģimenes mīluļi vienmēr ir bijuši ģimenes locekļi, un arī traki esmu pārdzīvojusi viņu aiziešanu.
ļoti jūtu līdzi, bet- mīlulis ir izdzīvojis savu dzīvi. Diemžēl, ņemot kādu mājdzīvnieku.. gluži mūsu mūžu viņš nedzīvos, lai kā gribētos :-/ un 13 gadi ir daudz!
Pirms pāris gadiem māsai suns nomira, kam nepilni 2 gadi, izrādās - bija audzējs, par ko iepriekš nebija nekādas pazīmes. Manuprāt.. Vislabākais variants, atstāt dzīvi vienkārši no vecuma.
Turies!

Paldies , meitenes !
Nebiju gatava ,ka mani pārņems tik spēcīgas emocijas . It kā jau mēnesi atpakaļ sapratu,ka dienas runčukam skaitītas .
Tagad tā klusi un dīvaini mājās , pie tā gan vel būs jāpierod :-(

Bērnībā bija ļoti liela trauma saistībā ar dzīvnieciņa nāvi. Manā un mana brāļa priekšā liels suns pārkoda kaklu manam mazajam čihuahua suņūkam, atceros kā brālis viss asinīs viņu nesa mājās un nabadziņš vienkārši atrda tumšāko stūri mājās un mira lēnām, neko nespējām darīt atlika vien noskatīties...pat mana kaķene kura nedzīvoja draudzīgi ar viņu aizgāja un piegūlās viņam blakām...atvadijās. Es ilgus gadus nevarēju to pārdzīvot, gāju uz viņa kapiņu raudāju dikti un ilgi kad atcerējos, bija man arī 9 gadi, tomēr tikai bērns...pat tagad atceroties ataust atmiņā tās sajūtas kas man bija. Palīdzēja tikai un vienīgi laiks nekas cits.
Kā saka, laiks dziedē rētas.

Jūtu tev ļoti līdzi, turies. Tas ir smagi, mēģini atcerēties visu to labāko. Man kaķis arī nomira, es vispār raudāju divas dienas un nevarēju neko padarīt. Drausmīgi.. Dzīvnieki ir kā bērni.

Meitenes lasu Jūsu stāstus un goda vārds asaras acīs. :'-( Man arī ir tik neizsakāmi žēl mājdzivnieku,ir bijis pat papagailis. Nu pilnīgi kā ģimenes loceklis bija,šķiet sapratām viņu bez vārdiem,arī nomira no vecuma, jo ilgi nedzīvo viņi. Lai cik ļoti sāpēja sirds, bet jāpadomā, ka dzīvnieciņam arī ir grūti mocīties.:-/ Žēl arī noskatīties cik grūti viņiem. Vispār tagad mani pārņema skumjas,ļoti jūtu Tev līdzi diskusijas autore.:-( Nesen izlasīju Facebook- Vienmēr mīli savu mājdzivnieku,jo viņs ar Tevi būs daļu no Tavas dzīves,bet Tu būsi visa viņa dzīve. :'-(

Vispār esmu nenormāls dzīvnieku mīlis . Bet diez vai kādu mīlēšu tik stipri kā manu aizgājušo runčuku . Arī pašreizējās sajūtas tādas dīvainas . No rīta ,kad konstatēju faktu asaras sprāga uz visām pusēm , bet šobrīd sirds sāp un izjūtu reāli fiziskas sāpes sirdī... nereāli žēl . :'-(
Nekad nebiju domājusi, ka pret dzīvnieku jutīšu tādas skumjas , bet es ceru , ka viņš jūt arī tagad cik sasodīti man pietrūkst :'-(

KikyR Man liekas,ka visiem kam ir kāds mājdzīvnieks,visi pieķeras un mīl kā ģimenes locekli. Bet ja Tu skaties no dzīvnieka puses. Viņš ar Tevi kopā bija 13 gadus ( ja pareizi sapratu), tas ir daudz. :-) Un viņš bija laimīgs,ka bija tāda saimniece. :-) Grūtāk būtu noskatīties,ja ilgi mocītos.:-/ Bet ieteikt kaut ko ir lieki,jo tas ir jāpārdzīvo un viss.

Fantasia , jā , viņam tiešām bija jau cienījams vecums .
Paldies , laiks noteikti sadziedēs . Gribējās kādam pačīkstēt

Man jau pirms 6g nomira trusis, es ļoti to pārdzīvoju, visu dienu raudāju, un vēl ļoti ilgi biju emocionala, nevareju par to tēmu parunāt, uzreiz acīs asaras bija. Pat vēl thd atceroties tā ir. Un jaunam mājdzīvniekam vēl neesmu gatava. Ar tiem dzīvniekiem tā ir, ipaši tiem, kas visu laiku ir istabā, oie viņiem pieķeras, paliek kā ģimene.

Man bija suns- vācu aitu suņa un kollija krustojums, ar kuru pavadīju kopā visu bērnību (no 4 līdz 18 gadiem). Kad viņš nomira, man tieši tuvojās 12.klases eksāmeni. Raudāju mēnešiem ilgi. Pat tagad domājot par viņu uznāk raudiens.

Mājdzīvnieku nāvi pārdzīvoju stiprāks nekā jebkura man zināma nomiruša cilvēka nāvi. Esmu atvadījusi no 2 kaķiem, skumji bija nenormāli, raudāju mēnešiem ilgi. Tomēr tik daudz patiesas mīlestības, prieka un uzticības neviens cilvēks spējīgs sniegt. No sirds jūtu līdzi. Tu to nekad neaizmirsīsi, taču ar laiku kļūs vieglāk.

Es nezinu kurš var pateikt vārdus "tas taču ir tikai kaķis/suns/trusis/papagailis utt"
Jo tas nav tikai....vismaz man tas nekad nav bijis tikai.

+++
Pirms nepilniem diviem gadiem mūžībā aizgāja mans kaķis, kurš bija mans labākais draugs 15 gadus. Es nekad nespēšu mājdzīvniekus uztvert par "tikai kaķiem/tikai suņiem/tikai...", jo arī man mājdzīvnieks nekad nav bijis "tikai". Mans kaķis bija pilntiesīgs ģimenes loceklis. Vēl vairāk - tas bija mans labākais draugs, kurš bija ar mani kopā 15 garus gadus. Arī manā situācijā jau bija skaidrs, ka jāgatavojas sliktākajam, jo kaķis cīnījās ar vēzi, taču kam tādam nav iespējams sevi sagatavot... Spilgti atceros to nakti, kad sapratu, ka tās ir beigas, tāpēc paliku nomodā, sēdēdama blakus viņai, klausīdamās kā viņa murrā, skatīdamās man acīs un juzdama mana pieskāriena siltumu. Nakts vidū viņa nomira manās rokās. Es biju ar viņu visus šos gadus un biju klāt arī tad, kad viņa aizgāja no šīs pasaules. Jā, tas ļoti, ļoti sāp. Jā, laiks dziedē, taču arī tagad, šo rakstot, man jāraud. Protams, ar laiku paliek vieglāk, bet tā līdz galam, šķiet, nekad nebeigs sāpēt, taču tas ir normāli. Tas tikai parāda to, ka esam cilvēki - mums sāp, mēs spējam just, mēs esam dzīvi.
Sākumā arī domāju, ka nekad, nekad nespēšu kādu mīlēt tā, kā viņu, bet... Tad vienkārši sapratu, ka tā arī ir - es nekad nemīlēšu tā, kā mīlēju viņu. Es mīlēšu citādāk. Un, kad būsu 100% gatava, spēšu ielaost savā dzīvē kādu citu mīlestību meklējošu dvēselīti.
Turies! Man nav zināma nekāda brīnumrecepte. Nekas cits jau neatliek, kā to visu vienkārši izsāpēt. Kavējies labajās atmiņās. Ar laiku paliks vieglāk, tici man.

Praktiski visi tam ir gājuši cauri. Ir smagi, lieliski saprotu, bet, ak, tas nodrāztais teiciens atkal ir vietā - laiks dziedē visu. Izraudi visu, kas sakrājies, pārdomā, ko dzīvnieciņš tev ir devis, novēli viņam laimīgu ceļu uz citu pasauli un pateicies par kopā pavadīto laiku. Viņš noteikti bija laimīgs, ka viņam ir tāda saimniece.

Mājdzīvnieku nāvi pārdzīvoju stiprāks nekā jebkura man zināma nomiruša cilvēka nāvi.

Kā naglai uz galvas. Mans vācu aitu suns un pāris nedēļas vēlāk runčuks (abi sirmā vecumā) nomira un tās sēras nevar pat izstāstīt. Pēc pāris mēnešiem viens radinieks traģiski gāja bojā un no tiesas tik stipri nesēroju. Bet, protams, mājdzīvnieki dienu dienā ar tevi, radinieks bija attāls. Lai vai kā, ļoti daudz skaistu atmiņu, skaistu bilžu saglabājies. Bieži par abiem ar smaidu domāju. Pietrūkst ļoti, bet nekad nedarītu neko citādi.