Es arī būtībā nesaprotu, kā jūs 10 gadus esat kopā pavadījuši, ja nevar pat izrunāties un viens otrā meklēt padomu, palīdzību vai gluži vienkārši atbalstu.
Bet, lai nu kā, ir cilveki, kas negrib un nerunā par lietām. Lai cik tas tupi nebūtu. Bet ja ir jārisina problēmas, tad tas ir jāizrunā. Es būtībā visticamāk skaidri un gaiši patiketu-mīļais, mums ir problēmas un mums tas ir jāatrisina. Un ja tu nevelies sniegt savu viedokli, tad es viņas atrisināšu pa savam. Un ja tev nepatiks rezultāti, pats būsi vainīgs.
Es tik tiešām nesaprotu, kā var tā-nerunāt par to, kadas problēmas un kā tās atrisināt. Bet dēļ tā vien es problēmās dzīvot netaisos nekādā gadījumā. Un ja mans mīļotais nebūtu ar mieru kā pieaudzis cilveks apsēsties un izrunāt problēmas un ko mums kopā darīt, tad risinātu pati, ko gan citu darīt? Un ja man vajadzētu, lai viņš ko risina, tad skaidri un gaiši pateiktu, kas viņam jāizdara. Ja nav ar mieru kopā domāt, tad nekas cits neatliek. Un ja nepatīk, ka viņu komandē, tad lūdzu-ir visas iespējas kopā visu izdomāt un salabot, bet tikai tad ir jārunā. Ja uzvedās, kā mazs bērns, tad es arī viņu izrīkotu, ka mazu bērnu, kamēr problēmas tiek atrisinātas.
un ja tad arī nav labi, tad nu citu vairs neko nepadarīt-jāiet katram savu ceļu. Es pat iedomāties nevaru būt ar cilvēku, kam pie vienas vietas, ka ir problēmas, ka grūtības kādas, ka man galva jālauza un viņš pat nepiedalās sarunās, kur nu vēl risinājumos. Un ja tas, ka es tās problēmas risinātu, kad viņš atsakās, būtu viņa acīs pati par sevi problēma, tad simtu gadu man tāds "partneris" vajadzīgs.
175
