Ko pie velna man tagad darīt?

Reģ: 13.07.2015

Tātad.
Ar draugu (līgavaini) esam kopā jau pusotru gadu, pazīstami esam kādus gadus 4-5. Nedzīvojam kopā taču pavisam drīz, pēc pāris mēnešiem uzsāksim kopdzīvi. Samērā bieži tiekamies. Viss ir ļoti skaisti un tā. Ir jau arī kādas mazas problēmiņas, taču..
Par to ka viņam ir vēlme mani brīdināt uzzināju jau sen, jautāja manas domas par to un kas man par to ir sakāms. Protams, teicu ka būtu laimīga. Tā nu šis jaunajā gadā ņēma un bildināja mani. Tā kā gribam diezgan nopietnas kāzas, tam visam jāvelta daudz laika lai iekrātu līdzekļus utt. Kopumā līdz pašam kāzām varētu būt kādi 4 gadi. Un te sākās viena no problēmām. Vismaz manā prātā. Es sāku saprast ka esam pamatīgi pārsteigušies ar to visu, viss notiek pārāk ātri. Reizēm man pat šķiet ka man sāk zust jūtas pret viņu. Plus, man liekas ka savos 19 gados esmu pārāk jauna, lai būtu jau bildināta. Daļa manas studiju biedrenes vēl ir nevainīgas. Kas notiek? Bet tā nav pati baisākā problēma.
Man sāk, jau sen, parādīties vēlme pēc piedzīvojumiem, pēc jauniem cilvēkiem, izklaidēm. Reizēm gribas bezrūpīgi satikties ar kādu citu puisi, pavadīt laiku. Bet tad atceros, ka esmu jau pusi dzīves izplānojusi. Nepārprotiet, es mīlu viņu no visas sirds un nevaru sagaidīt kad sāksim dzīvot kopā. Bet tās ir manas divas puses kuras man ir tik ļoti grūti nošķirt vienu no otras. Un arī tā vēl nav tik nopietna problēma.
Pati nopietnākā problēma ir tā, ka manā dzīvē pa laikam cenšas iespraukties bijušais. Cilvēks kurš ļoti sačakarēja daudzus manas dzīves mēnešus. Bet tajā pašā laikā arī cilvēks, ar kuru man piepildījās tā viena puse - piedzīvojumi, izklaides utt. Esmu vairākas reizes ar viņu jau tikusies. Slikti, bet tagad zinu gandrīz visu par viņu, jo daudz kontaktējamies. Bet pēc viņa vārdiem var noprast, ka vienīgais kas viņam no manis ir vajadzīgs, ir mīlas prieki. Bet ja tā ir, tad cilvēks var būt arī jauks un mīļš, aicināt aizbraukt pie jūras un vienmēr atbalstīt kad kaut kas noiet greizi? Es to galīgi nespēju saprast, galīgi nespēju ticēt ka viņš tikai mēģina izmantot mani. Pašam jau arī ir draudzene, visu laiku saka ka nav viņam īstā, ka negrib attiecības ar viņu, šķiras vismaz reizes 2 mēnesī. Kad runāju ar viņu, man ir no visas sirds patiess prieks ar viņu parunāties, reizēm sev galvā saku, cik ļoti man viņš patiesībā pietrūkst. Esmu viņam miljons reizes teikusi, ka man viņš ir ļoti mīļš un svarīgs cilvēks taču viņš mākslīgi uzsver to ka viņam neko vairāk no manis nevajag, bet tajā pašā laikā pret mani ir super mīļš. Un tad es atkal atceros, bāc, esmu taču saderinājusies ar savu sapņu vīrieti, beidzot būsim izcīnījuši to par ko sapņojām.
Reizēm šķiet, ka mīlu viņus abus. Nezinu, vai tas ir iespējams. Saprotu, ka dzīvē ir tā, vai nu viens, vai otrs. Bet vienkārši negribas tā un viss. Gribas paturēt abus. Žēl, ka viņš ir tik stūrgalvīgs, ka nespēj būt vienkārši labs draugs, kā man to gribētos. (s)
Kauns pašai par sevi. :-|
UN PLUS.. Bijušais (tāpēc ka iepazināmies skolā), dzīvo pāris kilometrus no manis. Bet līgavainis dzīvo pāris simtus kilometrus no manis. :-(
P. S. kritizēt varat paši sevi. Visi esam tikai cilvēki. Kāds jutīgāks, kāds ne tik jūtīgs.

23.01.2019 01:01 |

Florie

1071

Reģ: 22.07.2014

Manuprāt, nav, ko tikties ar bijušajiem puišiem, jo Tev pašai ir zināms, kādēļ šķīrāties, turklāt raksti, ka viņam no Tevis vajag tikai seksu, vai Tev to vajag? Ar līgavani sākat dzīvot kopā, redzat kā viss veidojas un tad domājat par kāzām. Vienvārdsakot, baudi dzīvi un neiespringsti tik ļoti!

24.01.2019 06:59 |

Neons

11996

Reģ: 15.03.2013

Vispār jau autore negrasās precēties 19 gados, bet gan 4 gadus vēlāk... Šobrīd tikusi tikai bildināta, kas nav nekas īpašs un neuzliek pārāk nopietnas saistības.

24.01.2019 07:40 |

Paches

Reģ: 12.01.2019

Nesaprotu, kāpēc ar mīļoto nevar būt piedzīvojumu un izpriecu.
Pirmkārt, ja neesi vēl gatava precēties, tad to arī vajag skaidri un gaiši pateikt. Otra puste to no tava prāta nenolasīs. Un ja domā, ka negribi ar viņu vispār būt kopā un gribi citu, tad vēl jo vairāk-nav ko ļaut nabaga cilvēkam domāt un cerēt, ka tu viņam vienīgā un labākā un tā vēl kādu gadu, divus, trīs, un tad pēkšņi beidzot izdomāsi, ka tomēr citu gribi un viss. Ja negribi būt ar viņu vairs, tad tevi neviens nespiež. Saderināšanās tas nav laulība, kur ir parakstīts līgums, oficiāli utt, to var atsaukt jebkurā mirklī un iet katrs savu ceļu, it īpaši vienkārši tas ir tad, ja jūs pat kopā nedzīvojat (ko es vispār uzskatu par ļoti svarīgu soli PIRMS bildināšanas un domām par laulašanos, bet katram savs laikam).
Un tad nu saproti pati-ja tu domā, ka bijušajam vajag ko vairāk tikai tāpēc, ka viņš pret tevi neizturās kā pret piepūšamo lelli, tad pati vainīga. Viņš tev skaidri un gaiši pateica, ko no tevis grib. Viss. Vīrieši, kā jau teikts, ir ļoti vienkārši un kā saka, tā arī ir. Jēgas domāt, ka tur ir kāda slēpta doma un sazin kas vēl nav pilnīgi nekādas. Tas ir tupi un ir lieks laika tēriņš. Gribi seksot ar bijušo-tev neviens neliedz, tikai būtu labi, ja tu būtu tajā procesā kārtīgs cilvēks un savam līgavainim tā arī pateiktu un izšķirtos, nevis krāptu. Tas, ka tev gribās piedzīvojumus ir normāli un tā tam būs būt, bet dēļ tā lieki sāpināt cilvēku, kuru tu saki, ka mīli, ir zemiski. Viņš jau tur nav vainīgs. Ej uz savu pusi un dari, ko tu gribi. Viņam pasāpēs, paliks vieglāk, atradīs kādu sievieti, kas gribēs to pašu, ko viņš, būs laimīgs. Ja tu krāpsi, tad vari arī viņam visu mūžu likt dēļ tā nauzticēties sievietēm. Un sāpināsi ne tikai dubultā, bet vispār trīskārši, jo viņs nevarēs izveidot jaunas attiecības dēļ saviem uzskatiem, ka nu katra sieviete krāps.
Es gan runātu ar savu līgavaini (kurš vēl nebūtu mans līgavainis ja mēs neesam vēl kopā dzīvojuši) un dotos piedzīvojumos kopā. Labi gan, ka ne mani, ne manu mīļoto piedzīvojumi neinteresē, esam abi kopā mājas peles un tas mūs pilnībā apmierina.

25.01.2019 18:12 |