Tātad.
Ar draugu (līgavaini) esam kopā jau pusotru gadu, pazīstami esam kādus gadus 4-5. Nedzīvojam kopā taču pavisam drīz, pēc pāris mēnešiem uzsāksim kopdzīvi. Samērā bieži tiekamies. Viss ir ļoti skaisti un tā. Ir jau arī kādas mazas problēmiņas, taču..
Par to ka viņam ir vēlme mani brīdināt uzzināju jau sen, jautāja manas domas par to un kas man par to ir sakāms. Protams, teicu ka būtu laimīga. Tā nu šis jaunajā gadā ņēma un bildināja mani. Tā kā gribam diezgan nopietnas kāzas, tam visam jāvelta daudz laika lai iekrātu līdzekļus utt. Kopumā līdz pašam kāzām varētu būt kādi 4 gadi. Un te sākās viena no problēmām. Vismaz manā prātā. Es sāku saprast ka esam pamatīgi pārsteigušies ar to visu, viss notiek pārāk ātri. Reizēm man pat šķiet ka man sāk zust jūtas pret viņu. Plus, man liekas ka savos 19 gados esmu pārāk jauna, lai būtu jau bildināta. Daļa manas studiju biedrenes vēl ir nevainīgas. Kas notiek? Bet tā nav pati baisākā problēma.
Man sāk, jau sen, parādīties vēlme pēc piedzīvojumiem, pēc jauniem cilvēkiem, izklaidēm. Reizēm gribas bezrūpīgi satikties ar kādu citu puisi, pavadīt laiku. Bet tad atceros, ka esmu jau pusi dzīves izplānojusi. Nepārprotiet, es mīlu viņu no visas sirds un nevaru sagaidīt kad sāksim dzīvot kopā. Bet tās ir manas divas puses kuras man ir tik ļoti grūti nošķirt vienu no otras. Un arī tā vēl nav tik nopietna problēma.
Pati nopietnākā problēma ir tā, ka manā dzīvē pa laikam cenšas iespraukties bijušais. Cilvēks kurš ļoti sačakarēja daudzus manas dzīves mēnešus. Bet tajā pašā laikā arī cilvēks, ar kuru man piepildījās tā viena puse - piedzīvojumi, izklaides utt. Esmu vairākas reizes ar viņu jau tikusies. Slikti, bet tagad zinu gandrīz visu par viņu, jo daudz kontaktējamies. Bet pēc viņa vārdiem var noprast, ka vienīgais kas viņam no manis ir vajadzīgs, ir mīlas prieki. Bet ja tā ir, tad cilvēks var būt arī jauks un mīļš, aicināt aizbraukt pie jūras un vienmēr atbalstīt kad kaut kas noiet greizi? Es to galīgi nespēju saprast, galīgi nespēju ticēt ka viņš tikai mēģina izmantot mani. Pašam jau arī ir draudzene, visu laiku saka ka nav viņam īstā, ka negrib attiecības ar viņu, šķiras vismaz reizes 2 mēnesī. Kad runāju ar viņu, man ir no visas sirds patiess prieks ar viņu parunāties, reizēm sev galvā saku, cik ļoti man viņš patiesībā pietrūkst. Esmu viņam miljons reizes teikusi, ka man viņš ir ļoti mīļš un svarīgs cilvēks taču viņš mākslīgi uzsver to ka viņam neko vairāk no manis nevajag, bet tajā pašā laikā pret mani ir super mīļš. Un tad es atkal atceros, bāc, esmu taču saderinājusies ar savu sapņu vīrieti, beidzot būsim izcīnījuši to par ko sapņojām.
Reizēm šķiet, ka mīlu viņus abus. Nezinu, vai tas ir iespējams. Saprotu, ka dzīvē ir tā, vai nu viens, vai otrs. Bet vienkārši negribas tā un viss. Gribas paturēt abus. Žēl, ka viņš ir tik stūrgalvīgs, ka nespēj būt vienkārši labs draugs, kā man to gribētos. (s)
Kauns pašai par sevi. :-|
UN PLUS.. Bijušais (tāpēc ka iepazināmies skolā), dzīvo pāris kilometrus no manis. Bet līgavainis dzīvo pāris simtus kilometrus no manis. :-(
P. S. kritizēt varat paši sevi. Visi esam tikai cilvēki. Kāds jutīgāks, kāds ne tik jūtīgs.
15
