Steidzami!

aizej pie notāra uz konsultāciju. Man liekas, ka tas ir diezgan sarežģīti. Ja jau pat vecāki var pieprasīt alimentus no bērniem vecumdienās, pat, ja viņi par tiem nav rūpējušies

varbūt ir variants viņai piedāvāt kādu draudzību vienošanos, nu, piemēram, samakāt, lai paraksta.

Tā sieviete ir tā īpašuma kopīpašniece,kas ierakstīta zemes grāmtā vai īpašniece?. Ja tēvs ir īpašnieks, vienkārši "pārdod" īpašumu kādam no bērniem, jo laulātais ir tiesīgs brīvi rīkoties ar SAVU mantu, kaut iekod, bet neko nevar izdarīt.
Tu saproti, ja tas tiešām ir viņa īpašums, ar zemesgrāmatas ierakstu,tas viņai pilnīgi nav teikšans kam viņš šo te īpašumu "dāvina" dzīves laikā vai "pārdod".
Pēc tēva nāves stātos mantojuma tiesības, tur gan sievai pienākas 1/4 ja jūs esat vairāk par 4.

var pārdot, bet vai viņiem ir nauda, lai pirktu? to nevar pārdot par 1eiro, jābūt reālai summai - tirgus vērtībā

Pat, ja, tavuprāt, tēvs izturas kā 60gadnieks nevis 80gadnieks,tāpat viņam ir 80gadi. Būtu naivi domāt, ka viņš pēc 10 gadiem jestri skraidīs un spēs finansiāli un garīgi uzstutēt 2 bērnus, no kuriem viens ir ar īpašām vajadzībām. Protams, nezinu, cik liela tā "aizture" ir un cik lielas no tās rodas problēmas, taču iesaku padomāt, ka, izolējot māti no ģimenes, jums ar vecāko brāli vajadzētu arī iesaistīties bērnu audzināšanā, jo uzkraut to visu vecam cilvēkam.. Neiesaku samierināties ar emocionālo vardarbību, bet tiešām vajadzētu ņemt vērā tēva vecumu.

Es šaubos ka tur ir baigā vērtība.:-D
Ir jau dāvinājumi, ir pāris līgumi veidi, apmaiņā pret apņemšanos uzutrēt, ehhh....pasen ar šo neņemos uztura līgums , der pataustīt dziļāk, īsumā nodod mantisku vērtību apmaiņā pret to ka jūs uzturēsiet šo personu līdz nāvei.

Ja īpašumtiesības nostiprinātas tikai tēvam (visdrīzāk - ja māja iegādāta/uzcelta/mantota pirms laulībām, kuras, cik noprotams, notikušas dažus gadus atpakaļ), tad tēvam nekāda sievas piekrišana nav vajadzīga (ja vien nav aŗī laulību līgums par laulāto mantas kopību, kura esamību es šajā gadījumā apšaubu), tad Bordo ieteikums ir itin vietā (un nav nepieciešami milzu līdzekļi, lai šo sakārtotu - pāris simti EUR - nodevas un maksa par notāra pakalpojumiem + zemesgrāmatai):

Sarežģīta situācija. Lai mantojums nonāktu bērniem, es laikam tēva vietā katram uzdāvinātu 1/4 daļu (katram vienādās daļās), jo tad pēc nāves mātei būs diezgan pagrūti lauzt dāvinājuma līgumu, ko var darīt tikai caur tiesu, pierādot īpašus apstākļus.

Lai gan es laikam tomēr ieteiktu vienoties par pēc iespējas mazāku dalīšanu - vislabāk laikam dāvināt vienam bērnam tīri no domas par nākotni - ja būs velme pārdot, ja bērni savā starpā sastrīdēsies (un dēļ īpasumiem šādas lietas notiek ļoti bieži)... Jā, no šī brīža skatpunkta var likties netaisnīgi nesadalīt līdzīgās daļās visiem bērniem, bet dažkārt ar šādu taisnīgumu tiek nodarīts posts nākotnē....

Tikko apskatīju Civillikuma pantu. Tas paredz to,ko Aether jau pieminēja. Īpašums tika iegūts attiecību sākumā,nekādus līdzekļus škiet tur pati neieguldīja un apprecējās nesen. Tātad pēc likuma viņai nekas nepieder. Jānoskaidro vai ir zemesgrāmatā. Par to gan šaubos,bet vai tas šajā gadījumā kaut ko maina?
Arī es biju aizdomājusies par vienu mantinieku. Bet tas laikam lai paliek tēva ziņā. Varu ieteikt, taču negribu piespiest.

Nu ar tiem līdzekļiem ir tā, ja var pierādīt ( 10 gadu ietvaros ) maksājumus par īpašumu, tad pienākas gan, bet tur jau juristiem ir jāskatās sīkāk . Kaut vai naudas izteiksmē.

Par mantojumu atcerejos Maligina jauno kundzi! Beet tr vjsi vel dzivi bet bernini jau dala mantinu..izcili!!!! Zel ka mate neiznesaja in nedzemdeja vel kadus 2......

kā redzams, te Tu neko vairāk par 'visi jūs paši stulbi' nedabūsi.
laikam jau var ieteikt aizčāpot pie jurista. rīcībnespējas noteikšana, šķiršanās. tas, ka jums viņa liekas nojūgusies, negarantē, ka viņa reāli ir atzīstama par rīcībnespējīgu.

Turklat mazums mate pacensas atrak un par ricibnespejigi atzist 80 it gadigu onku. Tomer kopdzive ilga,liecinirki,4 berni...ari ta var but. Ja vel sis nosksno pat garigi atpalikuso bernu pret mati!

Akjelcikvar - jā,pamanīju nosodošo kontingentu. Tas mani nepārsteidz. Ne pirmā un ne pēdējā diskusija,kur citiem šķier,ka privātās un nezināmās lietas zina labāk. Tiem,kam grūti dzīvē,kaut kur jau tā žults ir jāizliek. Un kur gan labāk,ja ne anonīmi.
Ieguvu diezgan vērtīgus padomus. Drīz soļoju pie notāra uz konsultāciju,lai gūtu atstiprinājumu savām domām arī no likumiskās puses. Nokārtosim mantojuma lietu un tad skatīsimies tālāk.
Tiem,kas pārmet ka kārtojam īpašuma lietas jau tagad jāatgādina,ka visi saules mūžu nedzīvo. Un tādas lietas ir jāmokārto laicīgi.

Akjelcikvar, pirms tik ļoti uztraucies, ka tavu komentāru neņem vērā, pārbaudi, ko tu vispār iesaki. Latvijā nevar atņemt rīcībspēju. Ir iespējams ierobežot konkrētās jomās (piemēram, līgumu slēgšana), bet atņemt nevar. Tāpat nevar saprast, ko tu ar rīcībspējas ierobežošanu vispār gribi ierobežot un kāds no tā radīsies labums.

Ņemot vērā tēva vecumu, es teiktu, ka vienīgais reālais risinājums būtu tev vai brālim cīnīties par aprūpes tiesībām bērniem. Pirmkārt, tas, ka viņa ir emocionāli vardarbīga ir japierāda. Abi bērni, kas vēl dzīvo tur var to apliecināt, bet ne vienmēr bērnos klausās. Ja nav saukta nekad policija uz mājam, tad būtībā pierādīt to var arī nebūt vienkārši. Es zvanītu dienestiem kamēr mani kāds ņemtu par pilnu un ietu uz to māju un skatītos, runātu ar bērniem, izskaidrotos, kas un kā tur notiek un konstatētu, ka tā māte tiešām ir emocionāli vardarbīga. Tāpēc arī ir jāņem vēra, ka jums kādam vajadzētu tad cīnīties par aprūpes tiesībam, jo 80 gadus vecam tēvam tik jaunus bērnus gluži vienkārši visticamāk neatstās un viņa spriestspēja nevienu neinteresēs. Ja tu vai brālis var atļauties abus bērnus uzturēt, tad par to var un vajag cīnīties. Tad var arī domāt par tēva šķiršanos, kur un kā paliek māja, tiri, piri. Varbūt jūs kāds esat ar mieru ievākties pie tēva ar abiem bērniem, tad tomēr tēvs paliek ar bērniem. Var arī tēvu ņemt pie sevis, tad atkal jādomā, ko ar māju, kā uzturēt visus kopā arī jādomā.
Par maju-ja māja pieder tēvam un mātei ar to nav sakara, tad viņš taču to var atstāt, kam grib, dāvināt, kam grib utt. Ja nav mantojuma, tad sarežģītāk.