Protams, ka ir jādara. Savulaik, īrējot dzīvesvietu kopā ar citiem cilvēkiem, ir visu ko gadījies redzēt. Ja gribas cūkoties savā istabā, tad manis pēc, taču ja pēc mazgāšanās vannā vai izlietnē paliek slapji matu kušķi, kopējā viesistabā mētājas kāda aizmirsta zeķe vai koplietošanas virtuvē izlietnē palikuši trauki ar sakaltuša ēdiena paliekām, uz galda palikušas drupačas vai gāzes plīts notašķīta ar gatavotā ēdiena paliekām, tā ir cūcība un nereti man rodas sajūta, ka tādi cilvēki nekad nav radināti pie tā, ka aiz sevis vajag novākt un atstāt kārtību, īpaši, ja savu dzīvesvietu dali ar vēl citiem cilvēkiem. Man pašai bērnībā nebija doti nekādi uzdevumi, jo jau diezgan agri pati sāku interesēties par palīdzēšanu mājas darbos - patika mazgāt traukus, palīdzēt ēst gatavošanā, uzkopt ne tikai savu istabu, bet visu dzīvokli, kurā dzīvojām. Tas likās tik pašsaprotami, ka mammai pat nenācās dot darāmo darbu sarakstu. Mazliet vēlāk, pusaudžu vecumā, protams, nāca savi niķi un stiķi, ne vienmēr gribējās palīdzēt, taču savu istabu vienmēr uzturēju tīru, tāpat nevarēju iedomāties, ka varētu atstāt izlietnē nenomazgātus šķīvjus no kuriem esmu ēdusi, vai piestaigāt istabu ar netīriem apaviem un tā arī atstāt pēc sevis zoļu nospiedumus. Uzskatu, ka bērnus vajag jau no bērnības radināt pie tīrības un pie citiem darbiem, lai beigu beigās neiznāk tā, kā te jau komentārā minēja - ka pats sev pat sviestmaizi uzsmērēt nemāk/negrib, jo visu vienmēr darījuši vecāki.
689
