Atbildība mājās

Man bija jākārto visa māja katru nedēļu un no kādiem 7 gadiem laikam. Faktiski visu bērnību. Protams, ka man bija slinkums, bet es to darīju un no tā nevarēja izvairīties. Traukus arī mazgāju. Tāpēc nekad neesmu sapratusi, kāpēc citi pērk trauku mazgājamo mašīnu. Reāli, ja katrs nomazgā pēc sevis trauku, tad tas ir ekonomiski un ātri.

Pienākumi atkarīgi no tā, cik liela ir mājsaimniecība un kādi ikdienas darbi ir jāveic. Tomēr ir liela atšķirība, vai ģimene dzīvo dzīvoklī vai mājā, laukos vai pilsētā, vai ir mājdzīvnieki, vai ir piemājas teritorija utt. Jebkurā gadījumā pusaudzim ir jābūt pienākumiem - taču tas, kādi tie ir, ir atkarīgs no pašas ģimenes. Citam pusaudzim būs jāsanes mājā malka un jāpļauj mauriņš, citam varbūt tikai jāved ārā suns, jo mājās dzīvo omīte, kura labprāt apdara visu mājas soli un negrib, lai viņai atņem trauku mazgāšanu vai puķu laistīšanu. Manam pirmklasniekam jau ir savi pienākumi - saklāt gultu, sakārtot savas rotaļlietas, turēt kārtībā rakstāmgaldu, slaucīt nomazgātos traukus, palīdzēt dzīvokļa uzkopšanā, piedalīties ēst gatavošanā - rīvēt sieru, lobīt olas, smērēt maizītes utt.

Mana meita māk ielikt mazgāties savas drēbes, saklāj savu gultu, uztaisa tēju....
16g ir piraudzis cilvēks un var visu

Katrs spriež pēc savas pieredzes. Man, protams, bija jādara un no krietni agrāka vecuma. Ir paziņas, kurām /kuriem guvernantes ir bijušas un, piemēram, ēst gatavošanu nācās apgūt apprecoties, piedzimstot bērniem. Bet uzkopšanas darbus arī šodien izdara kāds cits, kas par to iknedēļas samaksu saņem. Ja labi pelni, var arī labi dzīvot, galu galā, daudz laika pavadot darbā, atnāk mājās un vergo tālāk :-D Latvijā tā rocība ir cita, un līdz ar to arī krasāka izdzīvošanas skola.
Uzskatu, ka bērniem nedrīkst likt domāt, ka dzīvē visu sagādās vecāki un viņiem ij pirkstiņu nenāksies pakustināt. Jo bieži izaug parazīti, kas vēl 40mit gadu vecumā dzīvo vecākiem uz kakla (arī ziņu dažus (t)).

No otras puses, zinu cilvēkus, kuri līdz vidusskolas beigām ir tikai mācījušies, viņiem nav bijis gandrīz nekādu pienākumu, bet visu ārpusstundu laiku aizpildījuši ar pulciņiem un mūzikas skolām, bet, aizejot no vecāku mājām, ir kā no laivas izmesti, jo neprot pat makaronus izvārīt. Bet nekas - dzīve tāpat piespiež iemācīties visu vajadzīgo.

Protams, vajag. :)
Uzskatu, ka gluži veļu mazgāt un gludināt nevajag ( vēl ko sabojās). Bet traukus mazgāt un savu istabu kārtot obligāti. Rokas nenokritīs, ja arī miskasti iznesīs.

Atceros, kā man bērnībā patika mazgāt traukus! :-D:-D
Tas bija vesels notikums.
Man bija kādi gadi 5. Mamma salēja bļodā ūdeni- bļoda uz krēsla un trauki blakus. Spēlēju kafejnīcās (itkā pildītu glāzes ar kapučino TĀS putiņas (trauku mazgājamais)) u.t.t. Visa grīda nolieta, slapja. :-D
Bet līdz šai dienai nav problēmu nomazgāt traukus.

Atklāti sakot, ja trauki jāmazgā ar rokām, es nelūgtu tīnim mazgāt savus traukus. Kur jālādē mašīnā, tur liktu ielikt. Svešu krūzīšu mazgāšana ar rokām nav laba zīme daudzās subkultūrās, kurās sabiedrība nereti pati ievieto tīņus ar labiem nodomiem ir bruğēts ceļš uz elli.
Labam kolēğim bērni bija divi jaunieši, it kā pirka ēst, bet negatavoja, miskasti iznesa, grīdas nemazgāja.
Paņēma " komandējumu. " un atstāja naudu, jēlu gaļu saldētavā un aizbrauca.
Rezultātā atbraucot gaļa bija pagatavota un apēsta, kafija nopirkta un samalta, olas izlietotas un pat cukurs tekošai rezervei nopirkts. Misenes iznestas, grīda izsūkta bet nemazgāta, sanmezgli tīri kā pats brīnījies.
Tā bez uzbraucieniem jaunatne sāka gatavot vismaz kaut ko ēst, kopt sanmezglus.

Manas meitas lielā trauku mazgāšanas entuziasma dēļ mēs šobrīd ēdam no bambusa traukiem :-D:-D:-D labi, ka stāvot uz krēsla, viss krīt uz flīzēm un plīst tur, bet ļoti bīstama nodarbe Trauku mazgāšana maziem bērniem.

Tu to nopietni? Es šo pat savam vīram neuzticu, kur nu vēl pusaudzim! Tur taču var daudz ko sajaukt, izvēlēties nepareizu režīmu, samest kaut ko krāsojošu pie citām drēbēm, vai izkārt drēbes tā, ka tās ir samurcītas un nav iespējams pēc tam izgludināt. Nu nē, es to nemūžam neuzticētu darīt nevienam citam.

nopietns jautājums - tev vīrs ir daltoniķis? :-)

dreambig Laikam, ka savās attiecībās es esmu daltoniķe, jo dažreiz prasu savam draugam ''a to var mazgāt ar gaišo? a to var mazgāt ar tumšo?'' :-D

16 gadi jau ir pieaudzis cilvēks, neredzu iemeslu kāpēc, lai kādam citam būtu aiz pusaudža jāvāc. un uzrakstītās lietas ir normālas, nav grūtas, tikai noderēs dzīvē.
vienīgais pārspīlētais pienākums, ko atceros, man bija klasesbiedrene, kuras vecāki uzlika par pienākumu ravēt. un nevis piemājas puķu dobīti, bet mizlīgu dārzeņu dārzu. viņai nebija laika aktivitātēm un ballītēm, jo jāstrādā mājās. aiziet ciemos vispār bija idiotiski, arī mums lika ravēt :D ja pie manis kāds nāk ciemos, tad dabūja pašceptu picu un limonādi, nevis darbu tikai tāpēc, ka bērns un bērniem jāklausa :D
bet no vienas puses saprotu, ka bija darbi, kas jāpadara un vecākiem nebija citu resursu, no otras puses bišķiņ par traku.

Man liekas, ka 16 gadi, tas ir jau pietiekoši pieaudzis un nevaru iedomāties, ka vēl vecāki klātu 16 gadnieka gultu, vāktu viņa istabu un visu pārējo. Es mammai palīdzēju jau krietni ātrāk, savu istabu kārtoju pati, protams, mamma arī mēdza saklāt manu gultu, nomazgāt manus traukus, bet es arī mēdzu klāt mammas gultu, mazgāt traukus utt, grūti iztēloties, ka mamma atnākot no darba vēl tīrītu manu istabu, mazgātu manus pieēstos traukus

Es uzskatu ka 16 gados mājas darbi jau ir jādara, vismaz trauku mazgāšana, miskastes iznešana, savas istabas sakārtošana!
Man mājasdarbus uzticēja jau agrākā vecumā, palīdzēju mammai sakopt māju, nekad nesēdēju mālā, kā arī vecākus mājas sagaidīju sakārtotā mājā un pagatavotām vakariņām.

Akaroa - pareizi, biju aizmirsusi par saviem pienākumiem laukos, tur takš man lika vecvecāki grābt sienu, ravēt, lasīt no kartupeļiem vaboles, vākt nost ražu utt, jāpalīdz krāmēt malka , tas viss jau no 5 gadu vecuma, pie tam, līdz spēku izsīkumam, aa tak vēl lasīt ogas, tos spaiņus jāņogu līdz apnikumam. Vēl apliet dārzus. Vectēvs bija pieradis, ka viņa laikos un ģimenē bērni bija vairāk kā kalpi, uz vārda jāklausa un viss jādara un vēl ja ko ne tā - noslānija, ka nemetās. Tas gan man nepatika, tie visi lauku darbi, man no 10 gadu vecuma sāp mugura no visiem tiem smagumiem ko cilāju tur.

Jūs nopietni salīdzināt gultas saklāšanu un šķīvja nomazgāšanu ar kartupeļu lauka ravēšanu? Bērnam ir jāiemāca atbildību par vidi sev apkārt un spēju par sevi parūpēties nākotnei. Nevajag jau braukt galējībās!

Nu kurš salīdzina? Izlasīju par tām vajām un atcerējos, ārprāts nu.

Uzskatu, ka bērnu vajadzētu iesaistīt mājas darbos jau kopš bērnības, piemēram, sakopt savu istabu, uzturēt kārtībā dzīvojamo istabu (savākt savas rotaļlietas/zeķes), pēc paēšanas palīdzēt novākt galdu, palīdzēt aplaistīt puķes.
Lielākam bērnam var uzdot lielākus pienākumus, piemēram, reizi nedēļā izmazgāt un izkarināt drēbes/izmazgāt grīdas/uztaisīt vakariņas ģimenei/regulāri iznest atkritumus.
Manuprāt, tas, ka 16gadnieks mājās nedara neko ir tāda pati galējība kā 7 gadīgs bērns, kas uzņēmies gandrīz vai visus mājas pienākumus.

Piekrītu Mischa komentāram.
Mēs dzīvojām lielā privātmājā ar lielu zālienu, dārzu. Darīju visu, ko vajadzēja, vecāki atstāja zīmīti ar dienas darbiem, es izdarīju visu darāmo un varēju doties pie kaimiņu bērniem dzīvoties. Ar brāli krāmējām malku, kopu siltumnīcu, ravēju dārzu, pļāvām zāli, tīrījām māju, grābām lapas, lasījām ābolus, vācām ražu. Visu, ko vajadzēja, darījām.
Es šķībi skatos, ja bērns, kurš iet skolā, neprot sev uzsmērēt sviestmaizi.
Tagad arī dzīvoju privātmājā, meita vēl maza, bet stāstu un rādu, kas pa māju jādara, lai mācās :-)
Manas atmiņas pie tā visa ir, ka pārējie spēlējās, bet es strādāju. Bet es iemācījos atbildību, domu, ka darbs ir jāizdara un viss. Gribu, lai mans bērns to dara ar prieku, saprotams, ka tā nebūs vienmēr, uzskatu, ka balansam ir jābūt, tas ir svarīgi. Lai palīdz mājas darbos un paspēlējas.:-)

Mans lielais bonuss bija brālis. Lielākoties darbus veicām kopā, paralēli jokojāmies, spēlējām spēles, sacentāmies, kurš ātrāk izdarīs darbu. Bija interesanti.(l)