baznīca

Bērnībā vairāk ticēju, jo kad mums ar mammu gāja grūti, nereti gājām uz baznīcu katra klusībā ar Dieviņu parunāties, arī vakaros palūdzu. Tagad, kad esmu pieaugusi, augstāku spēku esamību noteikti nenoliedzu, bet regulāra baznīcā gājēja neesmu. Ja kādreiz gadās tur nokļūt (ceļojumos pārsvarā), tad ieeju, pārmetu krustu, citreiz apsēžos, īsi pie sevis "parunāju" ar Dievu no sērijas - paldies par visu, kas man ir, sargā mani un manus mīļos. Ikdienā Dievu nepielūdzu, bet varbūt gribētos (kādā mierīgā brīdī savās mājās). Nenoliegšu, man ir diezgan lieli aizspriedumi pret baznīcu kā institūciju, uzskatu, ka tā no cilvēkiem kāš nevajadzīgi daudz naudas, un arī vairums draudžu manā izpratnē ir smadzeņu skalošana, sektas. Atvainojos, ja kādu ar šādu viedokli aizvainoju.

Es neapmekleeju bazniicu.Ticu energijaam,ticu ,ka ir kaadi augstaaki speeki,kas muus vada,paliidz utt.Vienmeer pasaku paldies,ja kaut kas ir izdevies taa,kaa esmu veeleejusies.

Neticu Dievam. Noliedzu reliģijas. Tomēr reizēm apskaužu ticīgos. Kaut arī fiktīva, bet apziņa, ka ir kāds, kas stāv pār tevi, vada tavu dzīvi, pēc nāves viss būs kārtībā un tas, ka fundamentāli par savu rīcību tu neesi atbildīgs, tomēr liek cilvēkam iekšēji justies krietni labāk.

Bērnībā esmu nokristīta par katoli, bet vienmēr esmu bijusi agnostiķis - ne ticu, ne neticu Dievam. Uzskatu, ka nevar pierādīt ne to, ka Dievs ir, ne to, ka viņa nav.
Baznīcās reizēm ieeju, jo tur ir smuki, īpaši svētkos.

Ticībai ar baznīcu maz sakara. Var ticēt un ne reizi baznīcā neieiet. Var iet baznīcā katru dienu un neticēt.
Baznīca priekš manis ir kultūrvēsturisks arhitektūras piemineklis.

Hmmm....interesants jautājums vispār. Teorija es nenoliedzu dieva esamību, bet es neticu, vismaz , es to nenoliedzu tādā mērā,kā atsevišķu cilvēku nepieciešamību pēc kaut kā, kas liktu viņiem justies , tā it kā kāda viņus uzraudzītu, toerētiski es šo saprotu, bet can't relate. Principā es neapmeklēju baznīcu, ja vien tā nav spiesta lieta, jo mīļā miera labad es aiziešu un nokrākšu visu pasākumu kaut kur stūrī.:-D Bet es mēdzu apmeklēt atsevišķas baznīcas, kuru dizains mani uzrunā, lai nedaudz pafotografēt vai paskicēt.:-D
Reliģija jau ir cits aspekts, kas ir lielāktoties ir pretrunā ar manu nostāju, bet reliģiju es vairāk uztveru kā agrīnu sociālu normu veidotu "normatīvu aktu" , jo pašā saknē tas arī ir tas, vienīgi krietni novecojis un grozīts visos iespējamos virzienos gadsimtu gaitā.

Ticu, bet ne klasiskajā izpratnē. Man nepatīk ideja par reliģiju-jebkādu, tādēļ ticu,ka mums visiem ir viens dievs, kaut kas augstāks par to, ko varam ar prātu izprast.
Bet man ļoti patīk apmeklēt baznīcas, kad ceļoju, patīk to smarža un pamatīgums (piemēram, Romā), baznīcas ceļojot uztveru kā daļu no kultūras.

mani interesē dievturi.

Neticu nevienai reliģijai burtiskā nozīmē. Jo to taču radījuši cilvēki. Tas ir tāpat kā ticēt jebkurai pasakai, ko cilvēks sacerējis. Tagad man jātic tieši tai pasakai, ko sacerējuši cilvēki, kas kaut kādā laika posmā atbraukuši to izstāstīt maniem senčiem. Vai arī jebkurai citai. Kāpēc?

Neticu.

Ticu, kas ir kaut kas, kas saliek visu tā, kā vajag. Par baznīcu.. reti sanāk, bet katru reizi, kad esmu tajā (vairāk tieši ceļojumu laikā), tad izbaudu atmosfēru un ļauju, lai asaras plūst (tas notiek dabiski un es nevaldos). Šī diskusija man atgādināja, ka ir laiks, vajadzētu tuvākajā laikā aiziet, palaist slūžas vaļā.

Ticu dievam,bet neesmu fanaatiska. Jeb neesmu sektaa. Varu un esmu bijusi bazniicas dievkalpojumaa, bet mesties celjos veel nespeetu. Man tas liekas mazliet par daudz.
Straadaaju skaistumkopshanas sfeeeraa un peec proceduuras man viena kliente aicinaaja doties uz vienu no kopienaam,kur vinji puulceejas. Piedaavaaja,jo proceduuras laikaa aizgaaja saruna par to kaapeec ilgaaku laiku nestraadaaju. Tad nu teicu,ka teetis nomira un ne moraali,ne fiziski nevarreju pastraadaat. Liidz ar to peec tam vinja aicinaaja mani uz taam kopienaam. Es gan atteicos,jo skaidri arii pateicu,ka man tas atgaadina to visu sektantu padariishanu. Liidz tam naaca pie manis regulaari, tagad jau aptuveni divus meeneshus nav bijusi un droshvien arii nenaaks (t)

Es gan atteicos,jo skaidri arii pateicu,ka man tas atgaadina to visu sektantu padariishanu. Liidz tam naaca pie manis regulaari, tagad jau aptuveni divus meeneshus nav bijusi un droshvien arii nenaaks

Sektanti tā dara. Ja neesi ar viņiem, tad nesaisti. Es tā pamatskolā tiku pie vasaras darbiem ģeometrijā, lai arī pirms tam labi padevās. Vienkārši pārtraucu iet pie skolotājas uz mājām, kur pulcējāmies, devāmies dziedāt uz blakus miestiem un tā.. Kā jau tīnim, apnika un tad pēkšņi izrādījās, ka man nav loģiskā domāšana un vasaras darbi ģeometrijā.

Fuuu,man taa nepatiiik un tad cilveeks veel vairaak atbaida. It kaa jau saka,ka tie,kas ir sektanti,tie jau vairaak padodas tiem,kas nevar atrast savu vietu(nu kipa ,kas nekam nav piesaistiiti). Tie piedod tiem un lauj izlemt pashiem,bet nu kreizii ,ka cilveeki ir tik aprobezhoti ,ja var cilveeku pataisiit par tik ietekmeejamu,ka pats to vairs nekontrolee.:-/

http://dievturi.blogspot.com/ (l)
http://www.dievturi.org/kasmesesam.htm

KAS MĒS ESAM
Dievtuŗi ir latviešu senās dievestības atzinēji, sargātāji un tās atjaunojuma – dievturības kopēji un uzturētāji modernos laikos. Latviešu dievtuŗi pasaulē ir organizēti divās sadraudzēs: Latvijas dievtuŗu sadraudzē, kas apvieno dievtuŗus Latvijā ar centru Rīgā un Latvju dievtuŗu sadraudzē, kas apvieno dievtuŗus ārpus Latvijas ar centru ASV.

man kā latvietei tas tuvāk

neticu nekādiem dieviem. nekādās baznīcās arī nepiedalos (teiksim, daži to dara mīļā miera vai izpriecu labad saistībā ar radiem vai kā).

Es ticu, bet neticēju bērnībā, kā arī nebiju kristīta un vienvārdsakot - sakara bija maz, bet tad dzīvē viss tā sakrita, ka nokļuvu baznīcā, nokristījos un ieticēju un esmu laimīga, ka tā viss ir noticis un esmu pateicīga Dievam par visu savā dzīvē. Dzīve palika pavisam citādāka - labā nozīmē, tieši kā - tas jau ir daudz dziļāk... Bet! Es esmu par baznīcām nevis kaut kādām sektām vai draudzēm, kurām sakars ar baznīcu nav nekāds. Nenosodu nevienu, kā arī fanātiski neuzbāžos nevienam, katram savs laiks un vieta. :)

dzīve ir pārāk īsa, lai to izniekotu ar dieviem un rituāliem. ak jā, jūs taču cerat uz mūžīgo dzīvošanu, tad jau po.

Nav nepieciešams nonievāt citus par viņu dzīves uztveri un dzīvesveidu. :)

Pirms diviem gadiem sāku ticēt Dievam, jo biju pārliecināta, ka Viņš palīdzēs tikt galā ar problēmām dzīvē (protams, primāri es kaut ko daru lietas labā, nevis akli lūdzu palīdzību Dievam, sēžot gultā un gaidot, kad man viss no gaisa nokritīs). Izgāju Bībeles studijas. Biju atradusi sevī patiesu ticību Dievam, bet ne fanātisku - ticēju, bet paļāvos uz sevi, izteicu savas domas, nevis “tā rakstīts Bībelē, tāpēc tas nav pieņemami”. Jā, varbūt neskaitījos “īsta” kristiete.
Tagad drīzāk teiktu, ka neticu. Nevaru saukt sevi par kristieti, darot dzīvē to, ko daru, bet man šobrīd nav reālas vēlmes kaut ko mainīt. Iespējams, kādreiz tas mainīsies, laiks rādīs. :)