Tad, kad dzīve izdodas

pēc abiem reizē :D
zinu, kas nav viss nav labi, jo var vienmēr labāk, bet tad meh, ir jau labi kā ir, ko te ņemties, bet var labāk :D :D

Veselīgāk protams būtu dzīvot pēc principa "Ir labi tā, kā ir (jo sajūtas liecina, ka ir labi)", bet es tomēr pats dzīvoju pēc principa "tomēr nav līdz galam labi (jo var taču vēl labāk)".

Dzivot var pec jebkadem.principiem, bet viss nav no mums atkarigs diemzel. Ir janoverte katrs dzives mirklis lai cik banali ari tas neskanetu, un ja tas rada esibas baudu. Kamer vesels un dzivs,kamer tavejie dzivo in veseli greks gaudot. Kaut ka ta...bet tas ta virspuseji protams

Ideāli ir tad, kad varētu būt labāk, bet ir labi tā, kā ir.

Noteikti pēc pirmā . :-)

Es tomēr pēc principa, ka var būt labāk, jo tiešām var. Protams, ikdienā jau ir labi kā ir, bet nu var labāk:-)

Es zinu pietiekami daudz cilveku kam bija viss ok, bdt nu gribas visu un naud un naud! Ds ibtagad invalidi un pasmagi,citi mirusi citiem berns invalids, kas pazaudeja visu ieskaitot gimeni un bernu nav! Nevat jau aru mizam splait duivam acis....un sudzeties gribot visus pasaules labumys in ja to nav traki bedaties!

Līdz šim bija- tomēr nav līdz galam labi (jo var taču vēl labāk), jo periodiski studēju+meklēju īsto profesiju. Kad 2 studijas pabeigtas un nav vēlmes vairs ko nopietni apgūt, kā arī šķiet, ka esmu atradusi profesiju, šķiet, ka ir labi, tā kā ir. Kaut tagad diskusijas iespaidā domāju, ka vienkārši man jāizvēlas jauns mērķis, jo sajūta, ka šobrīd tāda dīkdienība vien sanāk.

Es dzīvoju ar domu, ka ir labi, taču zinu, ka var vēl labāk un tiecos uz vēl labāko.:)

Man parasti ir otrais princips: nav līdz galam labi (jo var taču vēl labāk), un, kad atskatos atpakaļ, tad liekas, ka pirms tam viss bija labi, taču varēja vēl labāk. Nezinu kāpēc tāda domāšana.

nekad nav līdz galam labi :)
visu laiku mācos kaut ko jaunu, mainu valstis un profesijas, vienmēr gribētos lielāku materiālo nodrošinājumu, būt labākai kādā jomā, gūt vēl plašāku redzesloku ...
bet tas nenozīmē, ka nebaudu brīdi :)

Parasti cenšos novērtēt to, kas ir. Reizēm laimei pietiek ar sīkumu, bet ir reizes, kad liekas, ka visa pasaule jūk, tāpēc cenšos balansēt pa vidu un atrast līdzsvaru. :-)

dzīvoju pēc abiem reizē. kad par sīkumiem vai lietām, kuras baigi nevar mainīt, liekas, ka nav līdz galam labi, jo var vēl labāk, mierinu sevi ar domu, ka ir labi tā kā ir, viss notiek ,kā tam jānotiek:-)

Es esmu pat loti apmierinaata ar savu dziivi.Gads ir saacies pat loti labi visaadaa zinaa!(l)

Man ir laimiga dzive. Es esmu iemacijusies priecaties un novertet to, kas man ir. Vienmer ir savi kapumi un kritumi, bet es jau ilgu laiku vados pec viena principa: es sava dzive gribu but laimiga. Laimiga seit un tagad.
Lidz ar so apzinu ari dzivoju: ja kaut kas neplust mana virziena- lai. Ja kaut kas neapmierina(darbs, dzivesvieta utt.) - izvelos citu celu, mainu virzienu. Man nav bail risket.
Ja attiecibas nenes gandarijumu- laizu vala.
Dzive ir parak isa.

Atkarīgs par kādu dzīves jomu ir runa. Kādreiz noteikti bija tā, ka nekad nav labi, vienmēr gribējās vēl un vēl labāk. Tagad gan esmu iemācījies izvērtēt pareizi, vai tas "vēl labāk" attaisno ieguldīto laiku, līdzekļus, nervus utt. Lai kaut ko iegūtu, kaut kas ir jāzaudē un dažkārt tas "vēl labāk" nemaz nav tā vērts.

Nav tā, ka ik pa laikam neuznāk "vajag vairāk pacensties, vajag uzlabot X,Y vai Z", kas, manuprāt, ir tikai normāli, bet pa lielam mana dzīve mani apmierina un ļooooti piekrītu šim

Kamer vesels un dzivs,kamer tavejie dzivo in veseli greks gaudot.

. Savā laikā slimnīcā strādājot tik bieži dzirdēju stāstus par to kā dzīve kādam pēkšņi pārmainījusies par 180 grādiem un "es zināju, ka kaut kas tāds eksistē, bet nekad nebūtu iedomājies, ka tas piemeklēs mani". Mazliet pesimistiski, bet tas laikam ir ļoti ietekmējis manu dzīves uztveri. Visādi darbi, praktiskā sadzīve - lietas, kas ir ārpus pamatvajadzībām - novērtēju, svarīgi, jo tas tiešām ietekmē vispārējo labsajūtu un apmierinātību ar dzīvi, bet tajā pašā laikā - sekundāri.

Atceros, ka sākumskolā pie tāfeles bija pielikti karodziņi ar tekstu, ko precīzi, diemžēl vairs neatceros, bet galvenā doma bija - dari lietas, cik labi vien spēj, taču patiesam priekam vienmēr atstāj vietu izaugsmei.
Kaut kā tā arī dzīvojos - ērti, savā komfortā, ik pa brīdim sevi papurinot, ka eu - nu var taču labāk. ;-)

Kaut kā tā arī dzīvojos - ērti, savā komfortā, ik pa brīdim sevi papurinot, ka eu - nu var taču labāk.

Aptuveni šādi ir arī man. Pēdējā laikā attieksme pret dzīvi (un arī pati dzīve) palikusi tāda harmoniskāka, un neskatoties uz visām īslaicīgajām problēmām, pārsvarā ir tāda sajūta - bāc, nu, ir taču labi! Tas nenozīmē, ka nevajag piestrādāt pie visa, lai būtu vēl labāk, bet ir patīkami dzīvot ar sajūtu, ka lielākoties viss ir lieliski, nevis dzīt sevi stresā par to, ka vajag nepārtrauktus uzlabojumus.