Mēs nelaulājāmies...sarakstījāmies dzimstrakstu nodaļā. Pati esmu katoliete, bet vīrs "pagāns". Pus gadu pēc mūsu kāzām, sanāca būt radinieku kāzās. Viņi laulājās katoļu baznīcā (iepriekš nebiju bijusi baznīcu kāzās)...godīgi? Man likās, ka būs skaistāk. Vēlāk bildēs un video, protams, izskatījās ļoti skaisti, bet reālajā dzīvē...mums ar vīru dzimtsrakstu nodaļā bija kaut kā siltāk. Neviens ar mikrofonu mutē nebakstīja, kad teicām zvērestus, tos varēja normāli pateikt, skatoties otram acīs un neviens netraucēja tam momentam. Man pat grūti izteikt sajūtas. Kad viņi teica zvērestus un stāv cilvēks blakus un grūž viņiem mutē tos mikrofonus (ok, saprotu, ka baznīca liela, viesi nedzirdēs...bet zvērests ir veltīts otrai pusītei nevis tantei Zinaīdai pēdējā rindā :-D) un gan līgava, gan līgavainis apjūk, rausta runu, taisa pauzes, jo vai pieliek par tuvu, vai par tālu un sanāk kaut kāds aprauts zvērests, jo cilvēki apjūk. Vienkārši likās, ka baznīcā nevis jaunais pāris ir tas uzmanības centrs, ap ko viss grozās un par kuriem visi priecājas, bet gan tā arī izskatījās, vārdu tiešākajā nozīmē, ka viņi NODODAS Dievam! + jā, kursi. (Viņi gan abi bija katoļi)
Taču es pieņemu, ka daudz kas ir atkarīgs no mācītāja un baznīcas. Bet tā kā tā bija mana pagaidām vienīgā pieredze ar kāzām baznīcā, tad pagaidām no tās pieredzes arī secinu. Citiem varbūt tā pieredze ir bijusi savādāka. (Atļaušos piebilst, ka mācītājam tika samaksāta diezgan paprāva naudas summa)
Par luterāņiem nemācēšu pateikt.