Pasadena, laikam abpusēji.
Neesmu nekāda tur ļoti gudra persona, tomēr biznesa ētikas lekcijas iegūlās dziļi sirdī. Nevaru es ne par reliğiju ne orientāciju ne diētu vai rasi kādu apcelt.
Tomēr, kad man viena pateica, ka esmu nešķīsts, jo ēdu olas, es vienkārši neteicu neko. Priekš kam kaut kas man būtu jāatbild? Kāda tam jēga? Īstenībā esmu diezgan flegmatiska persona, izteikumi man neliek sajust reālu apdraudējumu, tādēļ reakcija ir gandrīz nekāda.
Otra epizode bija ar maksas lekciju, plus bezmaksas lekciju piedevām.
Pirms krīzes laika, normāla cena par lekciju, kā nekā telpu īpašnieki vismaz pusi savāca sev par ielaišanu iekšā.
Cilvēks stāsta par veselīgu uzturu, veselību, es vispār pēc citu izteikumiem pat nepamatoti tolerējot lieko svaru, kas esot dažuprāt glupi.
Tomēr te, diemžēl tauki uzkrītoši ļumēja ne pa jokam, ja man nāca smiekli, tad tur tiešām jābūt pa 20 metriem redzamam lielam liekajam svaram plus pāris metru attālumā redzamai uzkrītošai tauku masas kustībai.
Ciešos visiem spēkiem lai nesmietos, kontrolēju sejas vaibstus pēdējiem spēkiem.
Pārtraukums, tad bezmaksas lekcija. Diemžēl draudzene un čoms gribēja dzirdēt, spiestā kārtā pievienojos kārtējai jautrībai.
Cilvēks stāstīja arī par badošanās veselīgumu, kas bija smieklīgi uz pašas ļumošo tauku masas fona.
Izdevās perfekti savākties, bet tad mani iznesa no pacietības.
Cilvēks sāka runāt par elli un dvēselēm, tauki ļumēja un izdzirdot kārējo reizi par badošanos lai attīrītos, es piecēlos un veikli aizgāju projām.
Iegāju tuvākajā kafejnīcā un smieklus apspiežot, pasūtīju kafiju. Sēdēju un klusi smējos kā 14 gadīgi tīņi to dara. Izlādēties kaut kur vajadzēja.