reina @ 23.11.2022 09:18iiieviiite
Es uzskatu, ka man ar vecākiem ir emocionāli vēsākas attiecības tieši tā iemesla dēļ, ka - vajadzības spiesti! - mēdza ielikt sētiņā un iet strādāt lauku darbus. Mamma pati teica - atnācu, redzu, ka noraudājusies, bet satinusies pati sedziņā un aizmigusi. Ir ļoti liels bloks pateikt "mīlu tevi" mammai, tētim vispār nekad ko tādu neteiktu (skolas laikā par tēti vienmēr bija jociņš, lai uzmin, kurā klasē togad ar māsu iesim). Kaut no malas mums it kā ir ļoti labas attiecības, cieņa, palīdzēšana utt. Bet emocionālajā ziņā - redzu, ka citiem tādas izpausmes nāk organiskāk laukā.
Un, protams, tajos laikos ar bērniem nebija tādas auklēšanās, kā es veltu šodien savam bērnam. Kaut pašai piens ātri beidzās, pat naktī no pudeles barojot, to darīju, cieši piekļaujoties, lai ir tas āda, smarža kontakts.
Protams, lai dēls izaug un tad redzēs to īsto ainu, bet redzu, ka emocionāli mīļāks, drošāks paust savas jūtas viņš ir jau tagad mazotnē.
Lula @ 23.11.2022 10:15
Man laikam līdzīgi bērnībā gāja, attiecības itkā ir labas, bet apķeršanās, “es tevi mīlu” vai kas tamlīdzīgs liekas ļoti dīvaini ar vecākiem. Arī skatos, cik dabīgi tas nāk citiem.
Bet nezinu vai tas tiešām ir no pirmā dzīves gada, drīzāk jau no vēlāka laika, bērnudārza vecuma.
Itkā baigi traumēta nejūtos, ir viss ok pa lielam ?
sviests. Man tad vismaz paveicies ar mīļumu un apskāvieniem bērnībā, kā arī ar vecākiem. Tāds “nebija pieņemts” pilnīgas muļķības.Molle @ 23.11.2022 10:27
PSRS es laikos tā nebija pieņemts.
Mūs apčubināja, auklēja, nevienam nenogrūda, rūpējās, bet kaut mums attiecības ar vecākiem ir ļoti labas, bet tāda skaušanās, mīlestības izpausmes mums nenotiek. Tā vienkārši nekad nav bijis pieņemts. Un tā ir ar vairumu, cik ir runāts ar vienaudžiem, kolēģiem. Tajos laikos visi visus "nemīlēja", kā tas ir tagad... "mīlu tevi" vietā, nevietā.
Es savos gados pat ne reizi dzīvē neesmu redzējusi, kā mani vecāki izrāda jūtas viens otram vai mīļojas savā starpā, apskaujas. Kad vaicāju mammai par to, viņa teica, ka tā nebija pieņemts un viss.
Savus bērnus es audzinu citādāk. Bet tagad ir "pieņemts" citādāk, var gan jūtas izrādīt, gan publiski bučas dot vīram, utml.
Tie bija citi laiki. Tā ir
Marcipaaans @ 23.11.2022 10:32sviests. Man tad vismaz paveicies ar mīļumu un apskāvieniem bērnībā, kā arī ar vecākiem. Tāds “nebija pieņemts” pilnīgas muļķības.
Molle @ 23.11.2022 10:19Bērns noteikti izaugs un izaugs normāls un kustīgs un, līdz ko bērni sāk kustēties, tā vairs gribot pat, nevar iespundēt ne ratos, ne sēdekļos. Nekur šis nepaliks arī Džeisonam.
Es pati vairs Didriksoniem nesekoju, bet palasos šo diskusiju gan un reāli jau izklausās, ka ir sevi izsmēlušies. Ne par ko citu jau arī šeit vairs neviens nešausminās - firzūra, bērna atstāšana. Vēl pavīd apģērba jautājums.
Absolūti gan šie cilvēki, gan šī lapa ir sevi izsmēlusi. Didriksoni noteikti to saprot un tāpēc aizvien debilāki gājieni tiek rādīti, jo lai tikai runātu, lai turpinātu uzturēt dzīvu visu šo epopeju, kaut vai tupi ik dienas ierakstīt, kā atkal nabaga bērns atstāts. Nekā cita jau vairs nav ko runāt.
Elemelekaramele @ 23.11.2022 11:37
Ja tā būtu, tad bērnunamu zīdaiņi, nonākuši ģimenes aprūpē, paliktu aprūpējami dārzeņi, bet 99% gadījumos viņi sāk strauju attīstību - kā fizisku, tā emocionālo.
Bērna novārtā pamešana un viņa vajadzību neievērošana ļoti būtiski ietekmē bērna attīstību. Kustības, emocijas, valodas attīstību - pilnīgi visu.
Molle @ 23.11.2022 11:47
Parunāsim pēc 5 gadiem, kad Džeisons jau būs piecgadnieks un tad varēs redzēt, kas tur ir vai nav attīstījies. Pagaidām bēbis storiju laikā sēž Babybjornā un visiem jau ir pasaules gals. Lūk, ja viņa translētu online video 24/7 un ja tiešām visu dienu viņš tur nosēdētu, tas gan būtu briesmīgi.
Storiju uzņemšanas laikā noteikti iespundē to bērnu, kā tad gorīsies netraucēti.
Par to, kas notiek, kad storijs beidzas, neviens nezina. Piefantazēt klāt liekas muļķīgi.
Vienīgais, par ko es brīnos, ka neviens no ģimenei pietuvinātajām personām neko nekad nav teicis par šo ģimenīti. Parasti taču ir kāds, kas zina kaut ko vairāk.
lasīt proti? Es nevienu reizi neteicu, kas ir pareizi/nepareizi. Mans uzsvars bija uz “tā nebija pieņemts”. Un tieši tā, katra audzina pa savam, nevis apgalvo par pilnīgi visiem, ka lūk tā nebija pieņemts. Vienam bija, citam nebija. Nevis visiem.Molle @ 23.11.2022 10:52
Man ir izcili vecāki. Katrs audzina savus bērnus tā, kā uzskata par pareizu un vajadzīgu. Iedomāties, ka tas, kā tu biji audzināts un tas, kas no tevis ir sanācis ir vispareizāk, liekas muļķīgi.
Pareizās audzināšanas metodes nav. Jebkurš cilvēks aizejot pie psihoterapeita tāpat uzzinās par savām "bērnības traumām". ?Un ja tev liekas, ka tev nav - aizej pie ārsta un noteikti atradīs arī tavas perfektās bērnības traumas.
ir tāda lieta ka ceturtais trimestris,tie ir pirmie trīs berna mēneši,kad bērns vēl juta ka divi vienā ar mammu .un tad viņam visvairāk vajag mammu. Un , protams,mamma var strādāt un darīt savas ikdienas lietas,bet tad katru brīvo brīdi tad atdos Max savam bērnam ar patiesu atdevi. Un bērni ļoti labi jūt mammas emocijas. Man pašai ir bijis ka es sastresojos un bērns no tā arī vairāk uzvilkts ,tad atnāk kāds kurš pārņem pieskatīšanu un ir pilnīga miera ,tad bērns nomierinās. Un otra lieta ,kad bērnam ir stress viņš jau no mazotnes nonākot mammas rokas nomierinās,ja jūt to mammas siltumu un mīlestību. Nē velti piedzimstot ,iespēju robežās mammai ieteicams uzreiz veidot ada-ada kontaktu . Nezinu kā lv ,bet man pat papiros pēc slimnīcas atzīmēja,vai ir vai nav šīs kontakts bijis.iiieviiite @ 23.11.2022 09:04meitenes, nenomētājiet mani uzreiz ar tomātiem un tā, bet es gribētu saprast, vai tiešām tā mātes klātbūtne ir tik svarīga bērna pirmajos gados, kurus viņš tāpat neatcerēsies, kad būs pieaudzis? es, piemēram, tiku audzināta nabadzīgos apstākļos, vecāki mani bieži vien atstāja vecvecākiem (līdz kādiem 2 gadiem, kamēr sāku iet dārziņā), lai paši varētu strādāt, bet es to laiku tāpat neatceros un tas nekādā veidā neietekmēja manas attiecības ar māti apzinātā vecumā. attiecības mums ir cieņpilnas un mīlošas, es palīdzu mātei materiāli utt.
nepārprotiet, es saprotu atšķirību starp to laiku, kad daudziem vecāki pelnīja iztiku un citas izvēles nebija. Didra izvēlas strādāt, kad to var nedarīt, bet runa nav par to. mēs varam abstrahēties no Didras temata, man tiešām interesē vai tā mātes klātbūtne neapzinātā vecumā nav pārvērtēta? un es pat vairāk nerunāju par krūts barošanu, jo par to viedokļi arī cik saprotu mēdz dalīties, es tieši vairāk par auklēšanu, gulēšanu un laika pavadīšanu kopā, kamēr bērns ir mazulis.
cik daudzas no jums ir runājušas un vilkušas paralēles par to laiku, kad jūs bijāt mazuļi un vecāku iesaisti bērnkopībā, kā tas atspoguļojās uz jūsu attiecībām vēlāk, esat par to domājušas? tiešām ir tā, ka tās, kuras auklēja 24/7 ir labākās attiecībās ar saviem vecākiem, nekā tās, kurām vecāki, piemēram, vairāk pievērsa uzmanību, kad bērns jau bija mazliet vecāks?
PS. kā var noprast pēc jautājuma, man bērnu nav, tādēļ es tikai spriedelēju, bet man tiešām šo visu lasot ir tāda nesaprašana, vai šī Didras kritizēšana nav mazliet pārspīlēta, jo itkā man jau bija līdzīgs variants (un es domāju, ka daudzām no mums tā bija), bet tas neietekmēja manas attiecības ar māti ne skolas laikos, ne vēlāk.
wow, piekrītu arī iepriekš rakstītajam, un es visu laiku domāju, kapēc man ir tik grūti mammu parasti apskaut, dot bučas, pateikt “ mīlu tevi”, tas nekad nav nācis laukā tā dabiski un harmonoski, bet arī bērnudārzā gāju jau no 1g.v, un visas vasaras laukos pie vecvecākiem. Tas nenozīmē, ka es savus vecākus nemīlu, bet nav tā piesaiste tik cieša un dabiska. Un ar savu bērnu tieši pretēji, mīļoju cik varu, un cenšos pēc iespejas vairāk veltīt savu uzmanību viņam. Tapēc šis lielas tik dīvaini ar Elīnu. Ja viņai tas trūka bērnībā, tad kapēc nerīkojas pretēji un savam dēliņam to visu nedod, kas viņai trūka 🤯Karliina @ 23.11.2022 11:44Par to piesaisti ar vecākiem es piekrītu. Mani bērnībā arī vairāk auklēja un pieskatīja vecmamma, kamēr vecāki strādāja, tēvs vispār ārzemēs strādāja. Un tagad ir tā, ka kaut kādas īpašas jūtas pret vecākiem es neizjūtu, jā, man bija viss, nekā netrūka, bet nebija uzmanība un mīlestība tik daudz. Tas rezultējās ar to, ka es nevaru pateikt saviem vecākiem “es tevi mīlu”, apskauties man nepatīk un tas liekās dīvaini, par viņiem es principā nekad nedomāju.. tieši šo iemeslu dēļ tagad es savu bērniņu mīļoju, bučoju, nēsāju rociņās un katru dienu viņam saku cik ļoti es viņu mīlu.