Es kaut kā savādāk to interviju uztvērtu.Jaunas sievietes,kurām ir karjiera un no sirds mīl savu darbu,pirms bērniņš piedzimst,domā ļoti līdzīgi,primāri par to,ko pazīst tagad.Mātes mīlestība nerodas visām grūtniecībā,ir ļoti daudzas foršas sievietes,kuras to sajūtu noķer tikai tad, kad mazais jau ir attīstījies kā cilvēks un būsim reālas,kurai no mums nav sagruvušas vismaz 10 gaisa pilis,par to kāda būs dzīve ar bērniem,pirms viņi piedzimst.Būtu negodīgi rādīt tikai mātes dzemdētājas,kurām dzīves aicinājums ir tikai bērni.Saskatu sevi viņā un godīgi pateikšu,bērni mani nav mainījuši un arī es kaut kā tos dekrētus izvilku, bet baudīju laiku kad viņi jau bija patstāvīgāki un es varēju strādāt.Ja viņai derēs tikai aukles-arī labi! Cik daudzas mūsdienās dzīvo sabiedrības uzspiesto dzīvi,kad līdz 3 gadiem jāpazūd,lai gan daudz mīļākas un labākas mammas būtu,ja ņemtu palīgus.Aukles vēl nav tā iegājušas Latvijā,bet bagātās valstīs katrai ģimenei omišu vietā ir mīļa un gādīga aukle un visi laimīgi.Gan mamma, kura var uzlādēties citur un dot bērnam mīlestību, gan bērns, kuram ir nodrošināts profesionāls cilvēks,kura tiešais darba pienākums ir katru dienu attīstīt un aprūpēt bērnu cik labi vien spēj.Visticamāk ka neviens no mums vai mūsu vecāki nav dzīvojuši tādā mīlas burbulī,kurā viss pakārtots bērniem.Jā,laiki mainās,bet arī sievietes loma mainās un ig ir sačakarējis reālo situāciju,kādas tad ir standarta mammas dekrētā.Lielākā daļa tomēr ir depresīvas,pazaudējušās un tad jautājums kas ir labāk.Sist kulaku galdā ka par spīti visam es būšu 24/7 ar bērnu,pat ja šīberis sen aizkritis,vai ņemt palīgus,lai tam mazajam ir blakus cilvēks,kurš viņam velta visu savu laiku,pat ja saņem par to naudu un mamma un tētis atnāk abi mājās kā standarta tēti,uzlādejušies un gatavi dauzīties,priecāties.Pati esmu bijusi aukle bērniņam no 3 mēnešiem līdz 3 gadiem un zinu,ka mazajam nekā netrūkst un ģimene funkcionēja lieliski un mazulis bija izmīļots,izbučots ne sliktāk,ja manā vietā būtu omīte.
302
