Abiem jābūt balansā, bet, kad esi iemīlējies ir grūti atrast šo balansu.Prāts apstrādā zināšanas vai informāciju, spēj analizēt, spriest, ir spējīgs pielietot šīs zināšanas, nododot gudrību. Emocionālie uzliesmojumi, reaģējot uz situāciju vai cilvēkiem nāk no mūsu sirds.Bet sirds zina, kādas lietas, prakses, cilvēki padara tev laimīgu.Mēs varam būt gudrības un filozofijas pilni, bet nekad nevaram nomākt klusu, emocionālu sirdi. Tas padara mūsu dzīvi daudz krāsaināku, aizraujošu un mazliet traku.
Mīlu ar sirdi, jo mīlestība jau ir tā emocija kas nāk no "sirds", lai gan īstenībā arī tie hormoni nāk no smadzenēm. Manuprāt ja mīl ar prātu tad tas ir aprēķins. Mīlestība ir vairāk tāda abstrakta lieta, kurai arī katram būs savs izskaidrojums. Tāpēc es domāju ka mīl no sirds un patīk ar prātu. Vispār šo jautājumu var uztvert divos dažādos veidos tā ka ļoti filozofiski.
Man viegli atbildēt, jo nemīlu vispār :D Bet, ja nu kādreiz nejauši parādās jūtas, ko var dēvēt par mīlestību, tad tās noteikti nāk no sirds. No prāta nē, tās ir kaut kur ārpus prāta.
Mīlestība man sākas sirdī, bet prāts pieslēdzas īsu brīdi pēc tam un tad dod akceptu drīkst turpināt mīlēt vai nē. Īsti nevaru iedomāties otrādi- prāts saka, ka man tagad jāmīl, bet sirds negrib. Piespiest mīlēt jau nevar, tas ir vai nu nav.
Ja filosofiski, tad filosofiski pēc pilnas programmas - kas ir sirds? Ne jau tas orgāns, kas pumpē asinis, šai kontekstā, bet gan pretstatījums prātam. Bet mūsu emocijas taču arī nāk no prāta. Vai tomēr pie "sirds" nāk klāt kādas hormonālās svārstības? Vai varbūt sirds ir domāta kā zemapziņa? Grozies, kā gribi, visi mīlam ar prātu :)
Tas tak tikai tāds tēlains izteiciens, ka mīlam ar sirdi. Tīri fiziski runājot, sirds ir tikai asiņu sūknis. Visas emocijas, visas ķīmiskās reakcijas, ieskaitot mīlestību, notiek galvas smadzenēs.
Sakuma noteikti prats.. neticu milestibai no pirma acu skatiena un loti rupigi izverteju potencialo partneri. Tacu, ja esmu so cilveku tomer izvelejusies un paradas milestiba, tad sanak vairak sekot sirdij.
Man sākumā ir prāts. Izanalizēju visus "par un pret un kāpēc un kāpēc nē?!", un tad, ja prāts dod akceptu, tad seko sirds izaicinājums. Ir bijis, kad prāts saka jā, ideāli, bet sirds saka nē. Nu tad ir šaize, jo īsti nesaproti, kāpēc nespēj iemīlēt cilvēku, kurš ir pozitīvu īpašību iemiesojums un tiešām it kā piemērots. Ja neizveidojas ķīmija, tad viņas arī nebūs.
Vispirms ir prāts, pēc tam sirds. Es neiemīlētos neizglītotā cilvēkā bez nākotnes plāniem un perspektīvām, tāpēc sākumā iemīlu ar prātu - apzinoties kādas ir nākotnes iespējas sr šo cilvēku un, ja viss apmierina, tad esot kopā, protams, nāk arī mīlestībā. Jā, jābūt arī simpātinām un klikšķim, lai veidotos mīlestība, bet arī tas viss sākuma posmā tad jau tiek izvērtēts!
Vienmeer praats ir njeemis virsroku. Manas pirmaas nopietnaas attieciibas uzsaakaas kad man bija 25 gadi. Liidz tam es gaaju uz ljoti daudz randinjiem, bija visaadi forshie macho tipa viirieshi , bet es ljoti aatri un veiksmiigi no taadiem tiku valjaa sekojot nevis sirdij, bet praatam.
Faktiski tas VIENMĒR,nāk no smadzenēm, sirds tikai asinis trenkā pa organismu.:-D Man nekad nav bijusi šī iemīlēšanās eiforija, ko parasti VISI piesauc, man tā ir sveša. (t) Man vienkārši tā nav, es neizportu šīs piesauktās emocijas un vēlmi tās saistīt ar "sirdi". Līdz ar to noteikti ar prātu, man nekad patika pret ortu neizveidojas uz reiz, balstoties uz kaut kādu pirmo iespaidu, tieši tāpat ar antipātijām. Viss vienmēr šancēm prātā.
Mīlestība man sākas sirdī, bet prāts pieslēdzas īsu brīdi pēc tam un tad dod akceptu drīkst turpināt mīlēt vai nē. Īsti nevaru iedomāties otrādi- prāts saka, ka man tagad jāmīl, bet sirds negrib.
+++ Noteikti mīlu ar prātu. Pilnībā apzinoties, ko šis cilvēks dzīvē dod man (no nemateriālām vērtībām), analizējot, ko vēl es varu dot viņam, izjūtot rūpes un atbildību. Sirds bija sākumā, randiņu periodā. Sākoties kopdzīvei, pieslēdzās arī prāts. Bet sirds jau ar to atslēgta netiek. ;-)
665
