Excited for Christmas

Apple_pie-nu tad riktiigi dusmiiga bijusi....

Vispār kurām prognozēm jūs vairāk ticat - ka ziemīšos būs sniegs vai nē? :-O Tik ļoti gribas sniedziņu(l)

Es laikam iespraukšos pa vidu un būšu oponents. Šogad x-mas tiešām negaidu. Šis gads ir bijis vienkārši šausmīgs. X-mas nevietā, kad man vajadzīgā iestāde būs ciet visu nedēļu līdz pat jaunajam gadam. Plāni izcūkoti, nekādas noskaņas. Neko no iecerētā neizdevās īstenot, izņemot atmest smēķēšanu. Diezvai šogad pat egli stādīšu. Aizsútīšu radiem kartiņas pa pastu un iešu gulēt līdz pat 2 janvārim. :-)

Es atkal brīnos, kā var nesvinēt, pat neatzīmēt ar svecīti, jaukām domām, ģimenisku pasēdēšanu. Nu kā? Vai tad nav tāda ģimeniskuma ieaudzināts? Kā var būt tāda skepse, neoma? Nu es nezinu, tam noteikti saknes ir dziļākas.
Man patīk Ziemassvētki, vēl jo vairāk tagad kad bērns, mēs gaidām katru dienu, runājam, stāstam, eglīte mājās, piparkūkas, končiņas ik pa laikam zeķītē noslēptas. Gaidām pašus svētkus, kad būs Dāvanas, kad būs garšīgi ēdieni, kad būs priekšnesums, kurā bērns varēs piedalīties. Tas viss rada tik gaišas un pozitīvas emocijas.
Piebildīšu, ka es nepārēdos, ja finanses ļautu dāvinātu vairāk, man viss patīk... :-)

Tweek, nav veiksmīgs gads, nekas nav sanācis, bet varbūt vari ko labot? Mēģināt priecāties un iepriecināt citus. Ja jau turpini gruzīties par to kas nesanācis, tad vajag KAUT KO MAINĪT, nevis ielīst aliņā un turpināt sevi žēlot.

Kā var būt tāda skepse, neoma? Nu es nezinu, tam noteikti saknes ir dziļākas.

Jā, tam ir dziļākas saknes. Bet kur tā baigā jēga spiest sevi svinēt, ja negribas? Jo tā ir pieņemts? Jo visi taču tā dara? Jo tā ir jābūt/jājūtas? Tu zini, kas ir vēl tizlāk, nekā mājās normāli nesvinēt? Ar "nu tā taču nevar, vajag kaut ko pasākt" sajūtu aizkulties kaut kur svinēt, sēdēt un domāt - būtu labāk mājās nesvinējusi...

To jau iemāca ģimenē svinēt Ziemassvētkus. Manam vīram to nav iemācījis neviens, jo diemžēl uzauga bez mammas, bet bija tētis, māsa, brālis un tāpat nesvinēja. Es biju šokā, ka neko nav svinējuši. Manā ģimenē arī baigi grandiozi jau nesvinam, bet eglīte, garšīgi ēdieni, dāvanas ir vienmēr bijuši. Kad piedzima bērns, tad vairāk gribējās to gaidīšanas svētku sajūtu iedot. Kopā ar bērnu dekorējam māju. Kopā taisījām adventes vainagu, tad no pirmās adventes rūķis katru dienu zeķē nes dāvanu, kas ir pakārta uz viņa istabas durvīm. Pagājušo gadu ar opi brauca meklēt egli. Dāvanas man patīk meklēt, jo gribu, lai tomēr ir prieks.

Vakar mani paarneema taada nostalgija!Viirs uztaisija no vecaam Ziemassveetku "filminaam",kur redzams deels veel mazs un sievina ...jaunas kasetes,un sodien deelam aizsuutiis uz Hawaii.Vini filmeejusi katru gadu Ziemassveetkus!Es nekad sajos gados nebiju redzeejusi taas filminas!Nu tas bija kaut kas tik sentimentaals!Diivaini,kad skatos bildes ,nekad nav taada sajuuta,bet skatoties uz kustiibaam ,miimiku utt ,paarneema taada neaprakstaama sajuuta-nepaarprotami -sii gimene bija laimiiga .
Tagad domaaju ,kaa reagees deels ,sanemot saadu daavanu no teeva!:-)

Suutiis divus diskus-kur taada lielaaka vecumu starpiiba!Nu es buutu loti prieciiga par taadu daavanu...!

Arī esmu no tiem, kas par Ziemassvētkiem īpaši nefano, bet arī neienīst. Vispār svinu, bet pārākajā sajūsmā par šiem svētkiem neesmu - tie man ir tādi paši svētki kā Līgo vai Lieldienas. Bērnībā ģimenē Ziemassvētkus nesvinējām, nāku no pārliecinātu ateistu ģimenes, mums bija Jaunais gads, kas man joprojām patīk daudz labāk nekā Ziemassvētki, jo neesmu kristīgs cilvēks. Ziemassvētki man nu tā... ne pārāk, jo vispār ļoti nepatīk ziema, tumsa un aukstums. :-/
Daudz vairāk un nozīmīgāk svinu personīgos svētkus, piemēram, mana un ģimenes locekļu dzimšanas diena man ir ļoti būtiski svētki, principā gada the svētki, un savu dzimšanas dienu joprojām gaidu ar tādām pašām sajūtām kā bērnībā. (l)

Es atkal brīnos, kā var nesvinēt, pat neatzīmēt ar svecīti, jaukām domām, ģimenisku pasēdēšanu. Nu kā? Vai tad nav tāda ģimeniskuma ieaudzināts? Kā var būt tāda skepse, neoma? Nu es nezinu, tam noteikti saknes ir dziļākas.

Es atkal brīnos, kā var visus mērīt pēc vienas mērauklas. Tev patīk - Tu svini. Ir tādi, kuri nesvin. Un kāpēc tagad pārmest kaut ko vai brīnīties? Jo, pēc Tavām domām, visiem jābūt tai svētku noskaņai, visiem jāgrib svinēt, visiem jārīko ģimeniskas pasēdēšanas (par to, ka ne visiem cilvēkiem ir tādas ģimenes ar kurām taisīt tādas ģimeniskās pasēdēšanas, es paklusēšu, jo tāds variants, acīmredzot, vienkārši nepastāv)? Kāpēc? Jo tā ir pieņemts? Jo tā visi dara? Es arī nesvinu Ziemassvētkus un Jauno gadu, jo man šie svētki ir dziļi vienaldzīgi. Tik, cik prieks, ka brīvdiena un varēs mājās pačilot un vīnu sadzerties. Un, ak tu šausmas, kad vēl dzīvoju Latvijā, Jāņus arī nesvinēju, jo man tie svētki reāli riebjas. Svētkus pati sev, kādus vien gribu un cik bieži gribu, rīkoju ikdienā un tiem ir mazs sakars ar to, kāds datums kalendārā. Katrā ziņā, cik man gadījies novērot, tad grinčotāji, kuri gadu no gada paziņo, ka nesvin Z-svētkus, nav tik kaitinoši kā lielie svinētāji, kuri vienmēr atrod iespēju kādu grinčotāju nokaunināt, šausminoties un brīnoties par to kā nu tā var, kā nu tā var. Vai, vai, vai.

Šis gads ir bijis vienkārši šausmīgs.

Parakstos zem šī. Gads tiešām bija diezgan slikts, bet neteikšu, ka šausmīgs - neizaicināšu likteni uz ko trakāku:-D Svētku noskaņa šobrīd ir tikpat kā neeksistējoša.
BET. Priekš sevis esmu konstatējusi, ka šis ir labs laiks, lai kaut mākslīgi paceltu sev garīgo un attālinātos no problēmām, iekšēji "sakārtotu plauktiņus". Ja ne svinēt, tad vismaz izbaudīt krāsas, smaržas, omulību - visu to, kas raksturīgs šiem svētkiem un gadalaikam, un relaksēties.
Smieklīgi, bet šogad neliels paldies arī jaunajai Grinča multenei par garīgā uzlabošanu :-D
Ziemassvētki man vienmēr ir bijuši mīļākie svētki gadā, bet ne klišejiskā formātā - ar ģimeni vairāk atzīmējām Jaungadu, ticīga es neesmu, dāvanas neuztrauca ne tad, ne tagad. Bet, tā kopējā noskaņa visapkārt, sniegs (ideālā variantā), radošais gatavošanās un gaidīšanas laiks, kaut kāda mistiska brīnuma sajūta sirdī... Pašai skumji, ka ar laiku ikdienas problēmas šo sajūtu sabojā:-|
Par nākošo rindkopu noteikti virtuāli dabūšu iekšās:-)
Tā īsti neatbalstu ne superaizrautīgos svinētājus un radu kopā vācējus (bieži vien "jotāvajaguntāirpareizi", "visitačusvin"), ne tos, kuri par svinēšanu nicīgi izsakās un uzsvērti paziņo, cik ļoti viņiem Ziemassvētki (Valentīndiena, Helovīns, Līgo utt.) ir vienaldzīgi vai riebjas - tāda sajūta, ka abas pretējās nometnes aiz savas pārspīlētās attieksmes cenšas kaut ko noslēpt vai kompensēt. Katrs ir tiesīgs izvēlēties, kā un vai vispār šo gada daļu atzīmēt, bet, ja tādēļ rodas negatīvas emocijas vai vēlme aktīvi aizstāvēt savu izvēli, varbūt vajadzētu aizdomāties par izvēles patiesajiem iemesliem;-) Jo, ja cilvēkam ir vienalga, tad viņam ir vienalga.

Man bērnībā ļoti patika ziemassvētki, gaidīju gan eglītes dekorēšanu, gan piparkūku cepšanu, gan radu kopāsanākšanu (pat ja tikai pāris cilvēki). Nepateikšu īsti, kurā brīdī tas pazuda. Joprojām ir drusku bēdīgi laikā, kad nāk ziemassvētki, puse Cosmo kar lampiņas un lauž šķēpus par to, ko var un ko nevar dāvināt un cik tam jāmaksā, un kad meitenes pērk kleitas un kaļ plānus.... Man arī gribētos bizot apkārt ar eglītī padusē un zvaigznēm matos un priecāties. Tiešām. Bet to sajūtu mākslīgi radīt man nav izdevies (prieks, ka delusion sanāk kaut daļēji). Tā ka tiešām - katram savs. Bet nu tā ideja, ka OBLIGĀTI jāsvin, un obligāti jābūt sajūsma par visu notikušo, tas nav īsti pareizi.

Mana gaidīšanas sajūta pazuda līdz ar sniegu... Nevaru arī saprast, kāpēc tv nerāda romantiskas Ziemassvētku filmas. Nu, dažas noķēru un noskatījos, bet kopumā - vakarā nekur nerāda neko atbilstošu.
Vīkendā cepsim piparkūkas, ļaušu dēlam darboties. Sāku mācīt arī dzejoļus viņam. Cerams, eglīti arī dabūsim, jo tikai jau vairs nedēļa palikusi. Nu nav fīlinga, nav.

Manis pēc sniega vispār var nebūt, man tik ļoti vienalga, tas manu svētku sajūtu nemaz nemaina. Tā svētku sajūta būs tad, kad beidzot būs brīvlaiks un varēs pakot dāvanas, rotāt egli un ārprātā noēsties + visas šitās klasiskas svētku filmas. (l)

Mums jau ir egle mājās, izpušķota un lampiņas, apakšā dekori. Dāvanas gan nevienas pašas, drošvien būs pēdējā brīža trakums...

Svinēt jau svinēsim, tik šogad tie svētki būs kaut kā atskrējuši arī bez gaidīšanas. Decembrī darbu sanācis vairāk, kā jebkad. Noskaņas vēl nav necik un nemaz, atskaitot to, ka mandarīni tiek stūķēti vēderā viens pēc otra un atrasta kleita darba ballei :-D
Egles būs tikai pie mammām, pašu mājās likšu vainagus - uz durvīm un vienu lielo viesistabā pie sienas - rotātu ar lampiņām, bet mazāk vietas aizņemošu :-)
Dāvana nopirkta arī tikai viena vienīga, ģimenei pat nezinu, ko dāvināt. Ar šausmām jau apzinos, ka skriešana pa veikaliem būs pēdējā brīdī. Bet svētki man patīk.

Man šķiet riktīgi dīvaini tie cilvēki, kuri egles izgrezno jau novembra beigās, sāk pirkt dekorācijas, dāvanas, gatavoties... Ja egle ir īsta - nenormāli taču birst skujas. Ja mākslīgā - nesaprotu, kā neapnīk. Man egle parasti ir 10 dienas - 2 nedēļas, un jau sāk apnikt (tas tomēr ir dekors). Šķiet tā savādi, ka cilvēks veselu mēnesi gatavojas vieniem īsiem svētkiem, kuri ilgst max. 1 vakaru un 1 dienu, nu labi, max. 2 dienas. Un visu laiku dzīvo tajā sajūtās. Sanāk, ka 1/12 daļa no dzīves tiek pavadīta Ziemassvētku moodā. Tas būtu apmēram tā, ka es katru dienu 2 stundas, nezinu, gulētu vannā vai dzertu vīnus (2/24=1/12). Un kas būtu, ja jau maija beigās sāktu greznot māju ar meijām, klausītos Hariju Spanovski, iepirktu alu? Mēnesi pirms dzimšanas dienas pirktu balonus, gludinātu galdautus, domātu spēles viesiem un stādītu ēdienkarti.
Protams, katram savs, nenosodu, bet man tas šķiet dīvaini. :-D Manī īstā svētku noskaņa rodas ap datumu 19.-20., kad beidzot visus darbus var likt pie malas, ir pasēdēšanas vai balles darba vietā un jāsāk pirkt produkti svētku galdam.

Man visu mūžu bijusi mākslīgā egle, un tāda laikam arī vienmēr būs.:-P Nemaz nav apnikusi, un neesmu apsvērusi ideju par dabīgās egles iegādi.
Mēs ar draugu izdomājām, ka katru gadu pirksim vienu "kičīgu" egles rotājumu. Lai gadiem ejot sakrājas visādi interesanti rotājumi.(l)