Sveikas!
Gribu lūgt jūsu padomu / skatījumu, viedokli par situāciju, jo jūtos apmaldījusies savās attiecībās un sirds sāp tā, ka nesaprotu vairs, ko iesākt.
Esam kopā divus gadus, no tiem kopā dzīvojam 1.5. Attiecības nav veidojušās viegli, bet sākotnēji vairāk mācījāmies viens otru. Ar šodienas acīm skatoties, liekas, ka tās tādas nieka domstarpības vien ir bijušas. Aptuveni pēc 1.5 no šī laika viss bija forši, bet pēdējā pusgada laikā arvien biežāk sastrīdamies (nu jau reizi nedēļā ir paliels konflikts). No tā visa, protams, paliek rūgtums un aizvainojums, ko paspējam dusmās viens otram pateikt. Pēdējos mēnešos sākās lielas problēmas seksā, tas palika arvien retāks, kas man ir grūti pieņemams. Protams, arī visa komunikācija ir kļuvusi aukstāka, piem., ja kādreiz darba laikā komunicējām teju visu laiku, tad tagad krietni mazāk. Arvien biežāk parādās teksti "Man nav laika šobrīd", vēlāk mājās esot "Man gribas nodarboties pašam ar savām lietām". Tā visa rezultātā jūtos atstumta, sirds sāp, ka emocionāli un fiziski esam tik ļoti attālinājušies. Mēģinu uzlabot mūsu ikdienu, cenšoties atgriezt kaut kādu iekāri, pagatavot foršas brokastis, vakariņas, vairāk sakot labo otram, bet nekā. Nekas nenotiek. Vakar piedzīvoju to, ka, uzsākot sarunu, tika pateikts "neinteresē". Protams, ka saraudājos, bet otram laikam arī tas ir vienaldzīgi. Ja par kaut ko sastrīdamies, tad es esmu tā, kas mēģina visu glābt, pienākot un samīļojot, sakot, lai aizmirstam. Bet nu jau man arī to ir grūti izdarīt. Domāju, vai vispār ir vērts? Varbūt, ka nemaz nevajag par visām varītēm noturēt brūkošas attiecības, ja otra puse ir neieinteresēta?
P.S. mēģinot runāt par šo, tiek atbildēts, ka viss ir kārtībā un nekas nav mainījies. Lai gan nepārprotami mainījusies ir attieksme, pie tam nav jau mums 10 gadu stāžs, kad otra seja ir apnikusi. Un noteikti nav tā, ka man vajag uzmanību 24/7, jo pati vēl gan mācos, gan strādāju, tāpēc kopīgi pavadāms laiks vien ir vakari (arī ne visi).
Kā jūs rīkotos? Negribu šķirties, tai pašā laikā - jūtos kā slazdā.
7
