nerātnā, manis pieminētais cilvēks ir ģimenes loceklis, ap kuru “danco” visi pārējie. Tas ir cilvēks, kuram ir normāli dzīves apstākļi, bet visu laiku žēlojas, cik smagi viņai iet. Viņai vienmēr ir kāda jauna problēma. Patiesībā viņai nav problēmu, bet tā ir taktika, lai visu laiku viņu žēlotu, jo, kad pārējie vienu problēmu atrisina vai piedāvā risinājumu, vienmēr uzrodas kāda cita lieta, par ko žēloties. Neskatoties uz to, ka visi kā paklājiņi izklājas viņas priekšā, viņa stāsta, ka “viņa jau ir pieradusi visam iet cauri viena” un vēl visādus tekstus, kuri citos iedzen vainas sajūtu, jo kā gan mēs tik ļauni, atstājot “nelaimē” tuvinieku. Ar saviem manipulatīvajiem tekstiem šis cilvēks ir panācis, ka visi visu laiku viņai izdabā kā princesei. Ja ģimenē kādam parādās patiešām smagas problēmas, viņa savu stāstu padarīs vēl dramatiskāku, lai visa uzmanība atgrieztos atkal pie viņas. Ja ar viņu sāk runāt konkrēti par to, ka šāda uzvedība nav pieņemama, tad ir asaras un manipulatīvi teksti, kas spēlē uz jūtām, sakot, ka, protams, visi jau viņu uztver par sliktu cilvēku, un varbūt viņai vajag vispār pazust utml. Ja viņu ignorē un nepievērš šo īpašo uzmanību, regulāri jautājot, vai viss ir kārtībā, tad viņa apvainojas un citiem stāsta, ka tas un tas neliekas par mani ne zinis. Svētkos šis cilvēks vienmēr dusmīgs sēdēs malā, jo nav uzmanības centrā. Tam visam klāt vēl ir emocionāla vardarbība pret dažiem cilvēkiem, un vēl visādas nianses, kuras es diemžēl nevaru izteikt vārdos, bet jūtu kā kamolu savā vēderā, kad esmu kopā ar šo cilvēku – ir tāda pretīga vainas apziņa, diskomforts un sajūta, ka esi kā uz nažiem, un ka ar šo cilvēku jāapietas kā ar jēlu olu.
Kas viņa ir? Es nezinu psihiatriskus terminus, bet nāk prātā vārds manipulatīvs narcisists.