Paldies!

Tev tāds vīrieti ,kurš uz neko nesaspringst, necenšas. Vai viņš tāds ir pēc rakstura, vai arī vnk pēc būtības viss vienalga, nenovērtē.

Izcili stulbs komentārs. Ja nepasaka paldies, tad uzreiz ir vīrieties, kurš uz NEKO neiespringst un necenšas un pēc būtības viņam viss vienalga. WTF???
Ja pa tēmu - agrāk ģimenē, kur augu, vienmēr pēc ēdienreizes teicām paldies. Tas pat nebija īsti saistīts ar to, ka pateikt paldies tam, kurš pagatavo. Teicām paldies pat tad, ja gatavojas kāds cits vai pats.
Vīram tā ģimenē nebija un, ja no sākuma teicu, tad vēlāk no tā atradinājos un tagad tikai reizēm, ja gribas pateikt paldies, ja bija ļoti garšīgi vai tamlīdzīgi.

Acīmredzot esmu viens no kaitinošajiem paldiesotājiem, bet jā, es pasakos, piemēram, par piešūtu pogu vai uztaisītu kafiju, jo otrs cilvēks to ir darījis labprātīgi, veltījis laiku lai izdarītu un es vēlos pateikties par šo žestu. Tāpat manuprāt, otram cilvēkam ir patīkami, ka viņš tiek novērtēts.
Piekrītu Pasadenai, laikam tas nāk no ģimenes, jo arī mani vecāki mācīja būt pieklājīgai pret citiem.

Es iemācījos teikt paldies par ikdienas ēdienu tad, kad sāku ciemoties pie kāda no draugu vecāku mājās. Mums ģimenē nebija tradīcijas ēst visiem pie viena galda vienā laikā, viens pārnāca ātrāk, otrs vēlāk, ēda tad, kad bija laiks(izņemot svētkus, kad paldies tika teikts) un tāpēc es īpaši no bērnības nebiju pieradināta pie paldiesošanos par ēdienu darba dienas vakarā, taču es neteiktu, ka tāpēc esmu augusi nepieklājīgā ğimenē. Man ir normāla, pieklājīga ģimene un arī man ir manieres, vienkārši paradumi katram ir dažādi. No citiem paradumiem - daži, piemēram, ēd klusējot, jo pie ēdiena nepieklājīgi ir runāt, citi runā, bet neatbalsta TV, citiem fonā skan TV.
Tagad es saku paldies, jo sapratu, ka citiem tas ir svarīgi un beigu beigās tas jau iestrādājas kā paradums. Vai man saka paldies, es vispār nepiefiksēju, jo man nav svarīgi, bet tagad domājot, šķiet, ka saka.
Ja tev sāp tas, ka tev nesaka paldies, parunā par to, ja, piemēram, viņam situācija bija tāda kā man, tad viņš to nedara, lai tevi sāpinātu un viņam nebūtu problēmas sākt teikt to paldies.

Kā jums ir ar ēšanas uzsākšanu vienlaicīgi? Katrs uzsāk ēst kad vēlas, vai visi uzsākt vienlaicīgi? Interesanti, jo ģimenē, kurā uzaugu, visi ēda kā pagadās, sāka ēst kad kurš gribēja, viens otru negaidīja. Kāds gribēja pabeigt iesāktos darbus un ēst vispār nāca pusstundu vēlāk. Vīrieša ģimenē arī līdzīgi, un viņš nesaprot, kāpēc visiem jāsāk ēst vienlaicīgi, kāda starpība. Bet mani tas atkal tracina, ciest nevaru, ka viņš sāk ēst, kamēr es sev vēl neesmu uzlikusi vai kamēr neesmu vēl visu atnesusi, tracina, kad jāsāk ēst, viss uzservēts, bet viņš tā vienkārši pieceļas un aiziet uz tualeti. Nezinu, no kā man tas, bet ir ļoti svarīgi sākt ēst vienlaicīgi. Vismaz apēd vienu kumosu un tad ej uz tualeti cik negribi.

DatuSubjekts, vakariņas gandrīz vienmēr ēdam kopā (izņēmums, ja kāds darba pasākums vai vakars ar draudzenēm), brīvdienās principā visas ēdienreizes sanāk kopējas. Manuprāt forši ēst kopā, tas tāds rituāls, kura laikā pārspriežam dienu, pārrunājam jaunumus, plānojam brīvdienas utt. TV fonā nav, vienīgi mūzika.

es vīram vienmēr novēlu labu apetīti un viņš man vienmēr pēc ēšanas pasaka paldies. Tas jau tā tiešām automātiski notiek. Arī ar šķaudīšanu tas pats- ja nepasaka man vai es viņam, tad ir tas- paldies! :D un tad otrs saprot, ka neko nepateica :-D
man arī tas viss šķiet pieklājības normas vairāk kā jebkas cits. un man šķiet, ka tā ir jādara!

Neatceros, kur, bet man kaut kur mācībās tika teikts, ka nav pieklājīgi kaut ko teikt pēc šķaudiena. Ok, ikdienas saskarsmē ir, bet kaut kādā oficiālajā vidē nē. Ja kļūdos, labojiet.
Man uznāk, kad ļoti bieži šķaudu (esmu alerģiska un, ja ir kādas smaržas vai putekļi, tad šķaudu) un man nav svarīgi, vai man pasaka uz veselību vai nē, drīzāk mulsinoši šķiet, ja, piemēram, šķaudu reizes 4, bet ne pēc kārtas, bet īsā laika posmā un tad uz katru "uz veselību" man jāatbild paldies. :D
Man drīzāk šķiet nepieklājīgi norādīt uz to, ka tev nav pateikuši kādu frāzi, piemēram, kā te bija minēts, pasakot pašam sev "paldies".

Vaardinjsh ''Paldies'' nekad un nekaadigi nevar buut lieks vai par daudz!
Paldies par saulainu riitu, paldies par iespeeju dzert riita kafiju, paldies par to ka mees varam redzeet, dzirdeet, just un sagarshot, paldies par dziives apstaakljiem , paldies par brokastiim/pusdienaam/vakarinjaam kuras daudzi cilveeki plashajaa pasaulee tik elementaari nemaz nevar dabuut utt..
''Paldies'' ir mans miiljaakais vaards un censhos to izmantot peec iespeejas vairaak savos ikdienas mirkljos, kuri briizham skjiet elementaari , bet vajag noveerteet to kas mums ir dots .

Bet "paldies" ir tikai vārds. Galvenais ir tas, kā tu jūties par kaut ko, kas tavā labā izdarīts. Pateicību var izpaust arī citos veidos. Piemēram, autores situācija varbūt viņš nesaka paldies, toties apdāvina autori vai samīļo bieži vai tml.
Tas nenozīmē, ka esmu pret "paldies", bet nesaprotu, šķiet, jebkuru pieklājības frāžu pārspīlētu nozīmi. Tā jau drīz sāksim līdzināties angļiem ar "sveiks, kā iet?", kaut neinteresē, kā tiešām iet.

Nezinaju, ka 'paldies' un 'uz veselibu' var kadu kaitinat. :D Ari esmu no tam, kas par visu pasaka paldies, tas laikam no gimenes un audzinasanas atkarigs. Ikdiena patik verot ka apkartejie izturas pret apkalpojoso personalu un tiesam daudziem spiezas cauri tada augstpratiba, pat ar visu paldies.
Esmu ari par kopigu vakarinosanu, manuprat, saja laika sarunas ievirzas visdazadakajos virzienos un mes ar draugu varam vel paris stundas nosedet pie galda vienkarsi plapajot.

Mans vīrs kādreiz nošķaudās otrā istabā, bet es neesmu dzirdējusi un pateikusi "uz veselību", un viņš tad demonstratīvi man skaļi un ar izteiksmi pasaka "paldies".

Mans dara tāpat, tikai skaļa "paldies" vietā viņš pats sev saka "Uz veselību, Jāni! Paldies, Jāni!", lai es protos

mēs abi daram tieši tāpat :-D
"Paldies" mūsu mājās ir obligāts vārdiņš arī pēc ēšanas, bet ja kādreiz piemirstas uzreiz pateikties, tad uzvedamies tāpat kā šķaudīšanas variantā - demonstratīvi otram parādam ko viņš ir piemirsis pateikt.

Bet pēc ēšanas prakstiski nekad. Jo tad taču vairs nav par ko! Jā, ja otrs paņem manu šķīvi, lai mazgātu. Tad, jā, pasaku paldies par to. Bet, kad ir paēsts, tad jau vairs nav par ko pateikties. Vienīgi esot ciemos, bet ne uz svinībām, tad mēdzu pateikti "Paldies, bija ļoti garšīgi.".

kā tas ir - nav par ko? par to, ka otrs tev ir pagatavojis brokastis/pusdienas/vakariņas. (t) kāpēc ciemos esot svešajiem pateikti ir ok, bet pašam tuvākajam - pfe, nav vērts?

Paldies! vienmēr, kaut vai par kompāniju pie galda.
Bet pēc šīs diskusijas vairs nebrīnīšos par kolēģēm, kas darbā, kā pa durvīm ienākušas, tā bez sveiki/labdien uzreiz pie sava galda.

Man darbā ir ļoti liels kolektīvs, sveicinu tikai tos, ar kuriem jāstrādā tuvāk pēc nozares vai atrašanās vietas, vai tos nepazīstamos, kuri paši pasveicina pirmie, tad atsveicinu. Taču tā kaut kur ejot garām, liftā vai tml svešos - nē. Jūs sveicināt pilnīgi visus cilvēkus?

Jā, sveicinu visus, ko satieku darba telpās.

Jā, sveicinu visus, ko satieku darba telpās.

+
Mums ir 50+ cilvēku kolektīvs. Vienmēr brīnos par tiem, kuri uzskata, ka ar visiem, ko satiec gaiteņos vai virtuvē, nav obligāti sasveicināties vai kaut vai draudzīgi uzsmaidīt. Par laimi, mums tādu nav vairākums.

Mani mazliet kaitina tā labu apetīti teikšana. Labi saprotu kad visi sasēžas pie galda un tad reize pasaka. Bet tā neērtā situācija kad sēdi darba virtuvē, ēd un ienāk kolēģis ,kas saka labu apetīti, un tev ātri jāizēd mute, gandrīz vai jāaizrijas lai pateiktu paldies. Un ja tādi ienāk ik pēc 1 min tad normāli paēst nevar.
Savā kolektīvā visiem nesaku labdien, tikai tiem ar ko biežāk saskaros. Neuzskatu ka tas ir kas slikts. Tā pat kaimiņiem reti saku.

Akk jee.. :D

Bet "paldies" ir tikai vārds

Nu visi vārdi ir tikai vārdi....varbūt nerunājam vispār? :D
Visādus jocīgus viedokļus te var palasīt...

Jā, sveicinu visus, ko satieku darba telpās.

Jā, visus, mums kolektīvā ap 200 cilvēku, protams, ikdienā tik daudz nesatieku, bet sveicienu visus, visi arī sveicina pretī, visbiežāk Sveiki-Sveiki, ja nopietnāki cilvēki, tad Labdien - labdien
.
Par Paldies teikšanu pēc ēšanas - vienmēr saku. Un sakot patiešām domāju paldies, ka man ir iespēja ēst, kas daudziem diemžēl nav (Āfrika u.c. valstis). Arī kafejnīcās, kad ēdu kompānijā, pieceļos un pasaku paldies, draugi sākumā brīnījās, tagad jau saprot manu pateikšanos :-)

Es ceru manam nākotnes vīram nekaitinās kad teikšu paldies. Kā tas vispār var likties dīvaini vai kaitinoši.? :-D
Ok , teikšana uz veselību katras 3x pēc kārtas kad nošķaudies ir dīvaini, bet nu paldies paliek paldies, nav pat jāuztaisa baigās extra super vakariņas lai pateiktos.