Iedomājies, Tu ej pa taciņu, ej savā nodabā, tāda smuka meitene ar lieko kilogramu un prāto, ka varētu kļūt par tiesu vieglāka un te pēkšņi taka sazarojas divos virzienos, kur katram virzienam ir savs ceļš ejams. Iesi pa labi, badā dzīvosi. Nedēļu, divas, varbūt trīs, katra diena kā mocības būs, vakarā sajūta, ka nu trūkst vēl kaloriju tev līdz savai laimei, bet nedrīkst un nedod neviens. Pēc laika tev kuņģis stresot jau sāk - šķiet sabeigts. Svars ar dubultā būs klāt, kad pie ēdiena tiksi, jo muskuļu ta nav, kam to ēdienu dot, tos noēda bads. Atliek vien rezervēs ēdienu likt - ap cisku, pa vēderu, zem zoda ar kādu risu.
Bet pa gabalu Tu paraugies, Tur redzi otru taku. Ja pa to ietu, tur ēdiens ik uz stūra būtu, ēd cik gribi, cik nepieciešams tev. Un nosacījums tikai viens - tas viss jānopelnī Tev, jo vairāk pelni, jo vairāk dabūn. Nedz svars tev problēma, nedz kuņģis sabeigts. Tik jāpastrādā pie tā. Un tas arī viss.