Varbūt izklausīsies rupji, bet manī tas nekādas stipras emocijas neizraisīja. Jā, protams, tīri cilvēcīgi žēl. Vienmēr ir žēl, kad aiziet kāds jauns cilvēks, kuram bija sapņi, bija ģimene, radinieki, kuri tagad paliek bez tā tuvā cilvēka. Neatkarīgi, vai tas ir Valters vai tas ir kāds cits cilvēks. Es nekļūstu pēkšņi par aizgājušā fanu, nesēroju, neskatos tam cilvēkam veltītos raidījumus un nestaigāju apkārt runādama, ka "Ak, vai, cik žēl!"
Vispār, manā prātā kaut kā nezolīdi šķiet, kad aiziet kāds sabiedrībā zināms cilvēks, tad soc. tīkli un TV sāk to visur vazāt. Uzreiz parādās raidījumi, raksti, filmas, ziņas utt. Un visi cilvēki pēkšņi paliek tik zinoši par aizgājušā privāto dzīvi un pēkšņi paliek tik "tuvi". Pilnīgi pat "kaimiņu Ilzīte", kura fano par Metallica, pēkšņi kļūst par latviešu mūziķa ilggadējo fani, māsīcu un bijušo kursabiedreni reizē. Dažreiz šķiet, ka tāda uzvedība ir vienkārši modē(t)