Skumjas

Jā, man arī vakardiena un aizvakardiena bija skumja, šorīt no rīta skatījos "Aculiecinieks" un šņukstēju.
Ja ļaujas skumjām, tad tās pietur. Lai nekaitētu sev, ir jāsaņemas, jāsaprot, ka tā mēdz notikt un jādzīvo tālāk.

Man arī ir tādas sajūtas. Tik daudz domāju un nespēju vispār aptvert un noticēt.. Ļoti žēl, ka tā ir noticis, ļoti žēl tuviniekus. Pie "Aculiecinieks" tiešām nevar neraudāt :'-( Tik smeldzīgs sižets, tik grūti noskatīties, kā Kažam ir pilnīgi kamols kaklā, cik ļoti sāpīgi. Un līgava, un visi tuvie. Bāc, nu dzīve ir ellīgi nežēlīga..

A jūs speciāli skatieties tos skumjos raidījumus, lai vēl vairāk savas skumjas vairotu?
P. S. Ir rudens. Rudenī vienmēr viss rādās drūmākās krāsās.

Žēl, protams, ka tik jauns cilvēks aiziet, bet tā dzīvē gadās. Neviens neesam pasargāti ne no slimībām, ne nāves. Bet es viņu personīgi nepazinu un nemēdzu sērot par tiem, kurus nepazīstu.

Man identiski kā KindaPsycho

Kad uzzināju, ka Valters nomira, darbā sēdēju un raudāju.
Es gan ļoti sen viņu diezgan tuvu pazinu. Ik pa laikam kavējos atmiņās un aizdomājos, cik neparedzama ir dzīve. Lai es kādreiz būtu kaut vai spējusi iedomāties, ka šis cilvēks nenodzīvos līdz savai 31.dzimšanas dienai...

Man ir ļoti žēl, ka Valters aizgāja mūžībā. Tāpat man ir žēl citu vēža slimnieku, cilvēku, kas negaidīti un pāragri aiziet mūžībā nelaimes gadījumos, infarka vai insulta dēļ, jo ideālā pasaulē mums katram vajadzētu aiziet vecumdienās. Šādas situācijas kārtējo reizi atgādina, ka cilvēks var kalt nākotnes plānus un izsapņot tos, taču diemžēl ne visiem būs lemts sagaidīt savas vecumdienas. Kuram izkritīs laimīgā loze, kuram nē - mēs nezinām. Taču, paliekot vecākai un piedzīvojot arvien vairāk personīgi pazīstamu cilvēku nāvi, sabiedrībā zināmu, bet personīgi nepazīstamu cilvēku nāves vairs neuztveru tik personīgi, kā pusaudžu gados. Tas gan nenozīmē, ka neizjūtu līdzjūtību. Gluži vienkārši šādas ziņas vairs neuztveru tik sakāpināti. Ļoti ceru, ka medicīna ies uz priekšu un izdosies izgudrot arvien efektīvākas metodes vēža ārstēšanai, jo šobrīd tā saslimstība cilvēku vidū ir ļoti biedējoša.

Jūtu līdzjūtību un skumjas, ka Valters aizgāja mūžībā, nobirdinu asaru pie viņa dziesmām, bet nesēroju daudz, jo nepazinu viņu personīgi. Vienkārši skumjas, ka zaudēts lielisks cilvēks, žēl par dzīves netaisnību.

Noskatījos raidījumu un visu raidījuma laiku turējos, bet beigās, kad Valtera izpildījumā sāka skanēt "Dzejnieka dziesma", salūzu un sāku raudāt. Valters, "Putnu Balle" un Mārtiņa Freimaņa mūzika bija daļa no manas dzīves, kad vēl pati biju ļoti jauna. Devos uz koncertiem, fotogrāfējos kopā ar Valteru un Kažu, vienmēr apbrīnodama abu šo cilvēku pozitīvismu, degsmi, sirsnību. Un, lai gan Valteru nepazinu personīgi, ziņa par viņa nāvi satrieca līdz sirds dziļumiem. Iespējams tāpēc, ka agrāk viņa balss bija tik mīļa, tik pazīstama. Tā katru dienu skanēja manā mūzikas atskaņotājā, radot ilūziju, ka šo cilvēku (tāpat kā pārējos "Putnu Balle" dalībniekus) pazīstu kā senus, labus draugus. Apziņa, ka šis cilvēks ir aizgājis, ir pārāk smaga.

Samakslotas, viltus skumjas vienmer tiecas par sevi pazinot:)

daļēji piekrītu, bet miroņgalva to, protams, atkal pasniedz kā sevis izgudrotu, pārāku atklāsmi ;p

Es nesaprotu, kā var raudāt par sveša cilvēka nāvi. Jā, nepatīkami, bet raudāt? Katru minūti kāds pasaulē nomirst, katru minūti dzīvnieki mokās kautuvēs /audzētavās, katru minūti kādam cilvēkam ir bads, slimības sāpes un tamlīdzīgi. Jūs to nesaprotat vai kāda iemesla pēc jūs skumstat tieši par konkrēto, slaveno cilvēku? Vai tāpēc, ka viņš bija slavens? Nezinu, man šķiet jocīgi.

Dārta, gan jau pasniegšanas veids. Nu nevar jutīgs, emocionāls cilvēks palikt vienaldzīgs, kad stāsta par cilvēka sapņiem, kuri likās, ka tūlīt tūlīt būs, bet nekā.. Un vienalga, vai tas ir Degpunkta, vai Aculiecinieka sižets.

Šajā gadījumā man skumju nav nekādu, jo viņš man nebija nedz pazīstams, nedz rada gabals.
Man gan arī viņa daiļrade nešķita saistoša. Bet pat ja interesētu viņa profesionālie panākumi, domāju nekādas dižās skumjas tāpat nebūtu. Drīzāk pieļauju, ka tādā gadījumā būtu noteiktas egoistiskās skumjas, ja tā tās varētu nosaukt. Skumjas par to, ka iemīļots mākslinieks, vai jebkura cita talantīga persona, vairs nespēs apmierināt manas vajadzības klausīties attiecīgā mākslinieka jaunos mūzikas gabalus vai viņa koncertus, vai baudīt kāda profesionāla sportista spēli utt... Būs tāda sava veida tukšuma sajūta attiecīgajā sfērā. bet tās nav skumjas pēc cilvēka, kā dzīvas miesas, bet gan pēc viņa darbiem, kas apmierināja mūsu ikdienas baudas kārpiņas.

Dārta., cilvēki dzīvoja līdzi tam, kā viņam iet. Bija pietiekami bieźi jauni video ar jaunumiem, varētu pat teikt, ka diezgan viegli cilvèki varèja iekļūt tajā cerību pasaulē un cerèt kā par sev tuvu cilvèku. Vai tas ir slikti? Nedomāju vis, mès katrs esam ļoti daźāds. Nedomāju arī, ka vajadzètu brīnīties, ka es pārdzīvoju bet vinś nē. Mums katram sava iekśèjā pasaule un uztvere!! Ar mani ir tāpat kā ar Kaya.

Nu es Valtera gaitām sekoju, ja tā var teikt, līdzi raidījumā Gudrs, vēl gudrāks. Atceros, ka tad, kad viņš vadīja to pēc ķīmijterapijām iedomājos, vai tie skolēni informēti par vēža sekām un to, ka drīz šī cilvēka var nebūt. Taču neskumstu.
Es saprotu, ka var būt emocionāli un mazāk emocionāli cilvēki. Es vispār esmu emocionāla - taču mana emocionalitāte laikam nav atkarīga no tā, vai cilvēks bija slavens vai nē. Man tiešām šķiet skumjš viss manis nosauktais vairāk par vienu slavenu cilvēku.
Ok, atvainojos par cietsirdīguma devu.

Es skumstu lielākā vai mazākā mērā par visām skumjajām ziņām. It īpaši par šādām, jo ir tāda bezpalīdzības sajūta. Esmu ar medicīnu saistīta, zinu, kā tā ir attīstījusies, bet tik un tā nepietiekami. Un sajūta, ka jebkuram no mums ir iespējams šāds liktenis, ir pati pretīgākā.
Valtera un Kažas, kā arī Putnu balles dziesmas man palīdzēja vienā no skumjākajiem dzīves brīžiem, kad aizgāja tuvi radinieki. Tagad šīm dziesmām ir vēl lielāka nozīme tieši man.

Tiesa, es arī neizvēlos skatīties atceres raidījumus par Valteru. Tāpat kā neskatos dokumentālās filmas par bada cietējiem vai dzīvnieku izmantošanu. Nezinu, kāpēc kāds skatās kaut ko, ja zina, ka tas raisīs tikai skumjas.

Tiesa, es arī neizvēlos skatīties atceres raidījumus par Valteru. Tāpat kā neskatos dokumentālās filmas par bada cietējiem vai dzīvnieku izmantošanu. Nezinu, kāpēc kāds skatās kaut ko, ja zina, ka tas raisīs tikai skumjas.

+++
Man tas pats. Es vēl fb regulāri nobloķēju cilvēkus, kuriem ir mode likt visādus video, bildes par dzīvniekiem, kuri mocās, tas viss raisa man negatīvas emocijas un bieži vien sabojā dienu.

Es sāku pierast , ka oktobrī mirst daudz vairāk cilvēku , nekā citus mēnešus. Vateru nepazinu personīgi , bet šķiet pirmo
reizi mūžā ziedoju naudu konkrēta cilvēka ārstēšanai. Pat mana ļoti skeptiskā persona ticēja , ka viss būs labi.