Nesaprotu sevi!

Manuprāt, viņai pirms aiziešanas vajadzēja padomāt, kāda es būšu pēc tiem 10 gadiem, vajadzēja taču saprast, ka nebūšu vairs tas naivais bērns. Es pati zinu, ka esmu spītīga, bet visam ir savi iemesli! Vai var būt tā, ka es kļūdos? Man ir sajūta, kā man viņa vairs nav vajadzīga, es jūtu naidu pret viņu un nespēju viņai piedot to, ka viņa mani pameta.... Kads var man palīdzēt, ieteikt ko darīt? Vai naids kādreiz varētu zust?

Tev ir visas tiesības ar viņu nesazināties, nesatikties, nevēlēties atsākt ar viņu kontaktu. Ja māte pazūd uz vairākiem gadiem, neliekas ne zinis, tad nevar pēkšņi uzrasties un domāt ,ka viss būs pa vecam, otrs piedos visu un ar aplestām rokām sagaidīs.
Tas dabiski,ja pret tādu cilvēku ir radies atsalums, nav vairs tādas izteiktas jūtas kā pret māti.