Darīt ko patiešām sirds liek

Grūti šim nepiekrist, un tomēr... Tas ir tā ļoti sapņaini un idealizēti. Kā cilvēks, kurš ļoti ilgi meklējis savu virzienu, un par to (ka neesmu atradusi) stipri pārdzīvojusi, esmu arī daudziem, jo daudziem jautājusi - kā viņi nonākuši pie sava sapņu darba. Un lielakoties dzidru, ka cilvēks nejaušības pēc sācis mācīties šo vai to vai kaut ko citu. Tāpēc, ka bijušas budžeta vietas, vai kāds draugs gājis mācīties to pašu, vai ka vecāki uzstājuši... Cilvēks izmācās, kaut kas viņam no tā interesē vairāk, kaut kas mazāk un pirmā (ar jomu saistītā) darba vieta arī ir noteikusi to virzienu.
Tāpēc es uzskatu, ka visi nevar un visiem arī nevajag meklēt zāles pret vēzi, glābt lašus, būt juristiem un dakteriem ar misiju. Dažus vienkārši dzīve iemet kādā vietā un viņi ir apmierināti, viņiem patīk un dzīve ir ļoti laba.

Nu tā mazliet utopiski. Kā tas ir domāts, darīt tikai to, ko gribās?
Es pat kā uzņēmāja neesmu brīva, lai gan esmu savā vietā un daru to, kas patīk. Jā mani neregulē darba devējs, bet mani regulē pasūtītājs, klients. Un ne vienmēr sanāk darīt to, ko gribās.

Nu var izlikties, ka var dzīvot tādā pasakā.

Nu reālajā dzīvē īsti nevar darīt tikai to, ko baigi gribas. Kaut vai mājās, nu kur paliek slinkums, kura kategorijā? :D Nu motivation video jau tā piepušķo, lai kaut ko iekustinātu cilvēkos.

Ja mums būtu palikušas 365 dienas, ko dzīvot - lielākā daļa neizvēlētos strādāt darbā, bet ceļotu, pavadītu laiku ar mīļajiem, darītu visu to, ko atlikuši, jo domājuši, ka gan jau kādreiz. Bet ikdienu dzīvot tā, it kā tā varētu būt pēdējā - ne mums būs uzkrājumi, ne mēs māju būvēsim, ne veiksim ilgtermiņa ieguldījumus, ne krāsim naudu bērniem. Domāsim par sevi un darīsim, ko sirds liek. Dzīvē gluži tik ideāli tas tā nav un ir nepieciešams piespiesties darīt arī lietas, ko sirds galīgi negrib.
Ja katra diena ir mokoša un darbs nenes nekādu prieku, ir vērts domāt par pārmaiņām. Jo īpaši gados jaunākiem cilvēkiem to ir vieglāk izdarīt, nekā tiem, kam daži gadi līdz pensijai, bet viņi atsēž savās vietās, jo līdz pensijai tak jāizvelk.

Gribēju teikt to pašu, ko Dzervenes. Kaut kā mani galīgi nepiesaista tāda domāšana, ka katru dienu jāizdzīvo kā pēdējo un ka jādara visu, ko gribās. Būtu lielās auzās ar tādu nihilistisku attieksmi.

Te runa ir ne viss par darba dēvējiem vai klientiem, bet par to, ko cilvēks dara. Protams, kādam ir klienti/pasūtītāji, citam tas ir darba devējs, kuri neļauj izvērsties un darīt ko gribas. Tā doma ir daudz dziļāka, katram no mums ir jāpadomā vai tiešām strādājam savā vietā, savā profesijā, savā jomā un brīvajā laikā daram to, ko tiešam gribam, nevis "apkalpojam" trešo personu intereses.
Tweek kas Tev lika aizdomāties ka Tu nedzīvo kā gribi?

Filozofisks blefs.

Hmm...es laikam nemainītu neko, ja uzzinātu, ka atlicis dzīvot 365 dienas - man patīk tas, ko es daru un kā dzīvoju. Laikam kļūstu veca, bet dzirdot "atlicis dzīvot vienu gadu", pirmais, kas nāk prātā - ātri jāsāk kārtot mantojuma lietas!

Ne visi var darīt to ,kas ļoti patīk. Citreiz nākas izvēlēties darīt to, kas ļoti patīk, izdot daudz naudas, lai vispār, ko tādu darītu, vairākus mēnešus bez pelņas, vai arī ar visai minimālu un tad cerēt aizies vai nē bizeness...un pašam meklēt klientus, konkurēt ar vēl veselu baru, vai arī vnk aiziet darīt mazāk patīkamu darbu un vnk uzreiz katru mēnesi saņemt naudas summu ,ko vēlies, neuztraukties vai būs darbs, vai būs nauda par to izdzīvot to mēnesi.

Var teikt, ka tā ir klasiska situācija- kad jāizvēlas: darīt ko gribam, lai arī uz reizi caur to nespēsi uzturēt sevi (tikai pēc garāka laika). Vai arī iet uz nemīlamu darbu, toties alga/ neliela/ ir nākamajā mēnesī. Man liekas, ka savas dzīves sākumā starp abām pozīcijām ir jāatrod kompromiss. Citiem vārdiem sakot: daļēji ir jāstrādā arī nemīlamais darbs, pirms mīlamā lieta "ieskrienas".

man nepatīk bronzeri, vaigu ēnas, visi tie skulpturēšanas smēriņi uz sejas. liekas ļoti dīvaini, ka uz liela ādas laukuma ir speciāli uzzīmēts tumšāks vai gaišāks pleķis. es saprotu, ka tam ir pamatojums, bet manās acīs tas nebeidz būt dīvaini.

o ou, šis bija nepatīk diskusijai :)

Varētu uzrakstīt eseju- ko es darītu, ja paliktu 365 dienas ko dzīvot :-D
Vienozīmīgi, visu laiku būtu klāt mīļotajiem, aizceļotu tur, kur esmu vēlējusies aizceļot! Ļooti pacenstos 365 dienās iestarpināt to, ko vēlos sasniegt, ko redzēt, ko iemācīties :-D8-)

Šī man šobrīd ir ļoti aktuāla tēma. No darba, ko neprātīgi mīlu, dažādu apstākļu dēļ pārgāju uz korporatīva stila vakanci ar klasisko 9-6 ritmu piecas dienas nedēļā. Ir pagājis vairāk kā pusgads un joprojām jūtos kā ieslodzītā, esmu uz izdegšanas sliekšņa, #vissirslikti un es gribu prom :-D
Tad nu tagad karājos mata galā. No vienas puses esmu patiešām nelaimīga, no otras - man ir reāli bail aiziet no darba bez reāla plāna B un jebkādiem iekrājumiem.

Ja mums būtu palikušas 365 dienas, ko dzīvot - lielākā daļa neizvēlētos strādāt darbā, bet ceļotu, pavadītu laiku ar mīļajiem, darītu visu to, ko atlikuši, jo domājuši, ka gan jau kādreiz.

Lūk, ko es nodomāju, izlasot tēmas pieteikumu, neskatoties uz to, ka patīk darbs, ko daru.

Bet ikdienu dzīvot tā, it kā tā varētu būt pēdējā - ne mums būs uzkrājumi, ne mēs māju būvēsim, ne veiksim ilgtermiņa ieguldījumus, ne krāsim naudu bērniem

Arī, jā.. Plus, ja es dzīvotu katru dienu kā pēdējo, kaut kādā lauciņā justos ļoti labi, bet citā nevarētu sevi efektīvi realizēt, jo, piemēram, gluži vienkārši nereāli nāktu miegs.

Esmu daudz pētījis šāda veida video, jasaka, ka viņos diezgan greizi ir interpretātas lietas par reālo dzīvi, tik vien kā tiek iedots adrenalīna deva, pēc kuras jūties uzlādēts un tiek iedots "apstiprinājums" un liela, dažreiz pat, maldīga pārliecība par sev zināmo vēlmi vai sapni. Nepatīk man šitā mūsdienu "kūltūra" - Tu vari būt kas vien vēlies, jo tā diemžēl ne vienmēr dzīvē notiek. Manuprāt, ar pliku gribēšanu un patikšanu ir par maz, ir jāizvērtē savas striprās puses un vājās un jābūt pret sevi pilnīgi godīgam. Jādara un jānodarbojas (ja ir runa par karejra izvēli) ar to, kas ne tikai patīk, bet arī, kas padodas un, kas tev tiešām ir vajadzīgs.
Pats personīgi, nekad neesmu dzīvojis šodienai, man liekas, ka tas ir tāds mūsdienu, nenobriedušu tīņu trends visi šitie YOLO utt, ja tā būtu dzīvojis, tad pat bail iedomāties, kāda man dzīve būtu tagad un kur dzīvē atrastos, pieļauju lielu iespēju, ka tagad nožēlotu, ka neskatījos tālredzīgāk. Ja man būtu palikušas tas 365 dienas, tad droši vien darītu lietas, kurām man ikdienā laika nav tik daudz bijis, neskrietu pa galvu, pa kaklu, lai paspētu visu apskatīt, izdarīt utt, nodzīvotu pēdējo gadu mierā, darot lietas, kas tiešām patīk un no kurām saņemu tikai dvēselisko gandarījumu.

Tie video, ja godīgi, šķiet pilnīgs nonsenss.:-D Pasniegts jau skaisti, bet būsim reāli, tas principā ir atrauti no realitātes. :-D

Nu, manuprāt, lai arī pašlaik tiecos uz savu mērķi, kas attiecīgi būs strādāt darbu, ko mīlu, tad šajā ceļā ir ļoti daudz lietu, kas jāizdara piespiedu kārtā, jo nu vajag, nevis gribu. Negribu rakstīt zinātniskos darbus un stulbas prezentācijas, bet diplomu un sertifikātu gribu, tā kā jādara. Negribu mācīties 4/5 no sava brīvā laika, bet arī vajag, lai galā varētu pelnīt ar darbu, ko mīlu, bet, lai padotos, nepieciešamas šīs zināšanas. :-D
Ja tieši šajā brīdī man paliktu 365 dienas, tad nu jā, drošvien nestudētu vairāk, kas prasa visu manu laiku, jo kāda jēga, bet ja jau strādātu, tad gan gribētu turpināt vismaz pusi laika, jo nu man TĀ patīk un tik interesanti reizēm, ka varētu 24/7 darbā sēdēt :-D

Uzskatu, ka jau pašā saknē - sākot studēt, ir svarīgi, lai var saprast, ka tā ir joma, kurā tiešām sevi redzi, lai nav studijas jāpacieš ar sakostiem zobiem un visādi citādi domājot, kā apiet sistēmu. Ja nav, liekas tikai normāli, ka cilvēks sevi pārbauda citā vietā. Un kur vēl trakāk - studēt tieši to, jo vecāki liek! Man ikdienā ir blakus tāds cilvēks, jēziņ, bieži vien brīnos, kam tas vajadzīgs! (t)