Kopumā esmu pret.
Esmu par to, lai bērniem māca:
a) dzimumu līdztiesību. Ka tas ir normāli, ka meitenei patīk spēlēties ar mašīnām, meitene grib īsus matus, meitene grib kļūt par ugunsdzēsēju vai automehāniķi, bet viņa ir meitene. Ka puikam ir pilnīgi OK spēlēties ar lellēm - galu galā, viņi ir nākošie tēvi, - ka ir normāli, ja puika grib kļūt par frizieri vai grib, lai viņam bikses un kedas ir saskaņotas.
b) iecietību pret atšķirīgajiem. Ir OK stāstīt, ka jā, eksistē arī homoseksuāli cilvēki, un ka tas ir normāli. Tikai tas jāstāsta attiecīgā vecumā.
Kāpēc esmu pret "bezdzimumu" audzināšanu - jo mēs piedzimstam par sievietēm un par vīriešiem un mūsu izskatu un lielā mērā uzvedību ietekmē arī hormoni, kuri rodas neatkarīgi no tā, par ko mēs sevi uzskatām vai neuzskatām. Tu vari sevi uzskatīt kaut par gurķi, bet sievietēm tomēr agri vai vēlu izaugs krūtis, būs mēnešreizes un PMS, vīriešiem - trakos testosterons, gribēsies pierādīt, ka esmu stiprākais un krutākais. Ja no cilvēka to n-tos gadus slēps, apgalvojot, ka Anna un Pēteris ir pilnīgi vienādi, tad pusaudža vecumā cilvēkam var būt pamatīgs šoks, ka pēkšņi Annai aug krūtis, bet Pēterim - bārda. Manuprāt, tas var radīt liekus kompleksus. Vienkāršāk ir no agras bērnības apzināties, ka esam atšķirīgi. Galu galā daba ir radījusi mūs kā šķirtdzimuma būtnes, nevis kā hermafrodītus.
Savukārt, ja to māca tikai bērnudārzā, bet skolā atkal ir zēni un meitenes, tad es šim teātrim neredzu jēgu.