Sveikas. Biju izgājis ārpus savas ierastās vides un pamanīju, ka iestājies rudens, kas ir tāds tumšais laiks, lai gan lapas iekrāso mūsu pasauli citās krāsās, tomēr tas gluži vienkārši nevar atgriezt cilvēka dzīvību, ja reiz pie kaut kā tāda ir nonācis, tad, šķiet, to nevar tik vienkārši apturēt, kā jau mēdz teikt, ka cilvēks dzīvo cik ilgi, cik nu ir lemts, tomēr, pat kokiem ir vairāk gadu un kārtu, cik mēs varam saskaitīt. Viņš jau vienmēr paliks atmiņā. Tikai jautājums, kādēļ sirds paliek auksta, kad tajā vairāk nav dzīvības. Tik auksta, kā ziema - ūdens dzelmē paliek sirds. Lūk, kur aiziet labs draugs, savu ceļu. Es vnk izdomāju pastāstīt to šādā veidā, toreiz vēl skype čātā čatojām, līdz tas kādu dienu beidzās. Gribēju pastāstīt.....:'-(