Lai gan teksts diezgan murgaini uzrakstīts, es tomēr saprotu to sāpi. Protams, protams, draudzība nenozīmē tikai klačas pie vīna glāzes, bet arī atbalstu, sapratni, palīdzību grūtās situācijās utt., ir mirkļi, kad draudzība tiešām pārvēršas par absurda teātri, kad viens cenšas palīdzēt, bet otrs ir tik pārņemts ar sevi un savām problēmām, ka beigu beigās sanāk tāda kā draudzība tikai no vienas puses.
Man arī bija draudzene, kurai, maigi sakot, neveicās attiecībās. Sākumā tiešām iesaistījos, biju atbalsts brīžos, kad viņa raudāja uz pleca, stāstot kā attiecībās tiek emocionāli un fiziski iespaidota. Centos rast risinājumu, ieteicu vērsties attiecīgajās instancēs, biju gatava uzņemt pie sevis ar abiem viņas bērniem, kamēr viņa tiks uz kājām un atgūsies no notikušā. Sākumā man tika piekrists, taču jau divas dienas vēlāk sociālos tīklus atkal pārpludināja kopīgās bildes, teksti par mūžīgo mīlestību un labāko vīriņu pasaulē. Protams, tas viss līdz nākamajai reizei, kad atkal biju vajadzīga, lai uz mana pleca paraudātu un pačīkstētu par to, ka tiek sista un krāpta. Lieki piebilst, ka tad, kad vēlējos parunāt par kādu sev sasāpējušu problēmu, tiku ignorēta, jo manas problēmas, acīmredzot, nebija pietiekami svarīgas. Beigu beigās godīgi pateicu, ka tā vairs nevaru turpināt un kontakts ar laiku pārtrūka. Manuprāt, draudzība tā nestrādā. Īsti draugi atbalstīs, uzklausīs un būs blakus viens otram. Mirklī, kad viens ir tas kurš tikai uzklausa, uzklausa, cenšas palīdzēt un meklēt risinājumus, bet otrs par pirmo atceras tikai tad, kad pašam kārtējo reizi vajag kādu, kuram izkratīt sirdi, tā vairs nav draudzība.
9
