Hroniskas slimības jaunībā- visiem?

Arvien jaunākiem ir dažādas slimības - un ne ģenētiski mantotas tikai. Zinu vienu mazu meitenīti, kurai ir cukura diabēts un neviens nezina, no kā radās, kāpēc no zila gaisa tas ir. Tā kā līdz 20-25 gadiem tam visam ir kur augt un attīstīties, pat ja mazotnē nav. Tas nav forši, bet par to nedomāju, ka būtu jābrīnās.

Manuprāt, hroniskas slimības nav norma un ir drīzāk izņēmums, taču slimot (klasiskā saaukstēšanās u.tml.) ir normāli un pat vajadzīgi. Turklāt, ja apstākļi atļauj, tad ir vērts mēģināt ārstēties ar dabiskiem preperātiem un ķīmiskās zāles atstāt tikai kritiskām situācijām, jo ķīmiskās zāles pavājina imūnsistēmu.
Slimošanas norūda organismu un pastiprina imūnsistēmu. Ja organisms saskaras ar infekciju, tad viņš spēs ātri vien tikt ar to galā, jo ir tā teikt pieredzējis. Traki ir tad, ja cilvēks praktiski visu dzīvi neslimo un kādā brīdī tomēr saķer kaut kādu nopietnu infekciju - liela iespēja, ka organisms pats netiks ar to galā.
Tāda situācija ir manam tētim - bērnībā viņš praktiski neslimoja, brīnījās gan ģimene, gan ārsti. Tagad pieaugušā vecumā arī saslimst vienu reizi 5-10 gadu laikā, bet katra tā reize ir ļoti smaga. Un tas nav stāsts par tipisko vīriešu čīkstēšanu pie 37 grādu temperatūras. Tas ir stāsts par to, ka organisms nemāk cīnīties ar vīrusu infekcijām, kas šīs retās slimošanas reizes padara ārkārtīgi smagas.
Tāpat arī ir virkne slimību, kuras bērni bērnībā pārslimo itin viegli (piem, vējbakas), bet pieaugušā vecumā šī slimība var izvērsties ļoti smagi.
Rezumējot - slimot nav nemaz tik slikti, tāpat kā neslimot nav nemaz tik labi. Taču viss, protams, ir ļoti individuāli un katrs gadījums būtu jāvērtē atsevišķi, paturot prātā faktu, ka cilvēks tāpat nekad nezinās, cik tieši viena vai otra organisma reakcija ir laba vai slikta.

Slimoju reti, bet vienīgais kas man bija agrāk bija hroniskas iesnas , ko ar visādām procedūrām iznāca izārstēt,bet nu no alerģijām kas man ir kopš bērnības ir niķelis,. Nevaru neko nēsāt kur ir niķelis, protams tas nav nekas briesmīgs, tik uz ādas alerģiska reakcija parādās.:-D

Zinu vienu mazu meitenīti, kurai ir cukura diabēts un neviens nezina, no kā radās, kāpēc no zila gaisa tas ir

Diabēts reti kuram parādās uzreiz pēc dzimšanas, visbiežāk tas izlien jau bērnam lielākam esot un principā var parādīties jebkurā vecumā, ļoti bieži tiek atklāts tieši ap 20 gadiem. Un ar diabētu tieši tā arī ir - tas rodas no zila gaisa. Patiesībā jau daudzas slimības rodas no zila gaisa un izskaidrot kāpēc, ir diezgan neiespējami.

Diabēts reti kuram parādās uzreiz pēc dzimšanas, visbiežāk tas izlien jau bērnam lielākam esot un principā var parādīties jebkurā vecumā, ļoti bieži tiek atklāts tieši ap 20 gadiem. Un ar diabētu tieši tā arī ir - tas rodas no zila gaisa. Patiesībā jau daudzas slimības rodas no zila gaisa un izskaidrot kāpēc, ir diezgan neiespējami.

Nu tagad viņa pirmajā klasē jau iet un ir ļoti grūti izsekot līdzi, cik rādījums ir, ko apēd, cik apēd, cikos, jo vēl maziņa un nespēj pati sev to visu noteikt un sekot tam. Mēģina rēķināt vecāki ar ēdienkarti, ko dod skola, bet tas arī ir aptuveni. Viss uz robežas, jo pie mums nav skolās šādiem bērniņiem medicīnas asistents, kur atgādinātu, ka tagad jāapēd kaut kas, lai līmenis nekrītas, seko līdzi utt. Un ja laikā neiešpricē, var būt diezgan slikti, ja maigi jāsaka.

vēl maziņa un nespēj pati sev to visu noteikt un sekot tam]

Ir izveidoti speciāli aparātiņi, kas paši regulē insulīna līmeni asinīs, tikai nezinu cik pieejami tie ir Latvijā.

Un ja laikā neiešpricē, var būt diezgan slikti, ja maigi jāsaka.]

Ar laiku viņa pati spēs šo visu laicīgi pamanīt un regulēt, kā arī zinās, kad vajag iespricet insulīnu. Vismaz tie pieaugušie diabētiķi, kurus pazīstu un kuriem diabēts ir no bērnības, ļoti labi visu spēj noteikt pēc savām sajūtām.

Nu ar laiku jā, protams. Tagad viņa pati sev nevar to visu izdarīt, nu nevar tik maziņam akli uzticēties, ka visu pati paveiks, viss būs kārtībā utt. Nav tās uzticības un stresa vēl, jo kā jau mazs aizmirstās, sajūk, bail utt. Lieliem jau jā, problēmas nav ne tiem, kam ir tie aparāti, kam nav. Insulīns somā un pirms ēšanas iet ielaist.

domāju, ka daudzas hroniskās slimības mūsdienās ir rezultāts mūsu dzīvesveidam. Piemēram, pie tām pašām kuņģa problēmām var tikt diezgan viegli, un savulaik arī es ēdot neregulāri un nepareizi esmu tikusi pie sačakarēta kuņģa, un sekas ik pa laikam ir jūtamas vēl tagad pēc padsmit gadiem. Domāju, ka agrāk tomēr nebija tik traki neveselīgs dzīvesveids (mazkustīgums, pusfabrikāti, kolas, našķi utml.). Tāpat arī vide, kurā dzīvojam ir diezgan piesārņota, ja salīdzina ar agrākiem laikiem, viss tiek apstrādāts ar pesticīdiem, ģenētiski modificēts, pievienotas entās e-vielas un citas mistikas, lai produkts izskatītos pievilcīgāks, ilgāk uzglabātos, būtu lētāk saražot utt., tas viss noteikti, ka arī kaut ko dod.
_
Es domāju, ka hroniskas kaites ir vairāk cilvēkiem nekā mums liekas, ne jau visi staigā apkārt stāstot visiem, kas ir gatavi klausīties, kādas kaites viņiem ir, arī tepat forumā meitenes atzīst, ka viņām ir, bet apkārtējie nezina. Tāpat arī ir slimības, kas, piemēram, padomju laikā netika uzskatītas par slimībām, vai arī kuras tā īsti vēl nemācēja diagnosticēt. Plus arī tas, ko minēja, ka mūsdienu medicīna "izvelk"tādus, kuri pāris gadu desmitus atpakaļ vnk nebūtu nodzīvojuši par līdz skolas vecumam vai par vispār nebūtu piedzimuši - domāju, ka liela daļa slimotāju ietilpst šajā kategorijā . Tai pat laikā neuzskatu, ka mūsdienās tā ir norma būt jaunam un slimam. Visumā, ja mainītu sabiedrības dzīvesveidu uz veselīgāku (mazāk stresa, vairāk kustību, kvalitatīvāka pārtika), daļa no šīm slimībām pavisam noteikti samazinātos, pirmām kārtām jau aptaukošanās un viss kas no tā izriet.

Man ir alerģijas, kopš mazotnes, es jau arī piedzimu ar elpceļu defektu,līdz kādiem 7 gadiem īsti normāli nevarēju elpot, jo man bija hroniski haimorīti viens pēc otra, angīnas regulāras. Man nav baigi labā imunitāte. Tagad man ir daudz maz ok, tikai zāles pavasara/vasaras sezonā jādzer ,lai nav tik traka alerģija, jo viss plaukst un zied.

Hroniskām kaitēm nevajadzētu būt normai nevienā vecumā - cita lieta ir kaites, kas rodas orgānu nolietojuma dēļ, bet tas ir cits stāsts. Un ir atšķirība - vai ir hroniska kaite, vai organisma īpatnība. Piemēram, tuvredzība nav slimība, bet gan organisma īpatnība. Tāpat arī pazemināts asinsspiediens vai palielināti adenoīdi nav kaite, bet īpatnība. Domāju, ka daudzi tādas lietas arī pieskaita pie slimībām, kaut būtībā tā nemaz nav... Liela problēma tomēr ir pārāk neveselīgs uzturs un pārāk maz kustību+rūdījuma trūkums. Kā arī tas, ka, kā dažas te min, dabīgā atlase ir pazudusi, tādējādi bērniem ir arvien sliktāka iedzimtība... Es arī alerģijas neuzskatu par slimībām, bet par organisma reakciju uz arvien vairāk piesārņoto vidi.

Hroniskās kaites - tas ir stiepts jēdziens. Parādiet man kaut vienu cilvēku, kuram nav neviens plombēts zobs, nav bijušas breketes, nav bijušas brilles vai kontaktlēcas.

Ibumetīnu un citramonu varbūt somiņā nēsā tās, kurām regulāri ir paģiras. Nu ne jau no auzu pārslu cepumiem un kumelīšu tējas.

Man ir labi gēni, hronisku slimību nav , omei pēc mēneša būs 90 , pie ārstiem neiet un pat nav ģ.ā. Man šķiet , ka slimot nu nebūt nav norma it īpaši jaunībā. Bet es esmu pārliecināta , ka 90% gadījumu šis viss ir ģenētika , jo arī mana meita tāpat kā es neslimo , dārziņā liela daļa slimo vismaz reizi mēnesī, mana dūda 1x pa ziemu un to es esmu pārliecināta , ka tapēc , ka visi ved slimus bērnus uz b/d , pirms gāja dārziņā ,neslimoja arī ziemā :-).
Cik zinu arī maniem draugiem ,lielākajai daļai , nav hronisku kaišu. Ir man viena druška kurai tagad problēmas ar muguru un zarnām ,jo neuzsūcās dzelzs , bet es to drīzāk uzskatu par izņēmumu , ne normu .

Ja ar hroniskām slimībām saprot tikai nosacīti nopietnas slimības, teiksim, cukura diabētu, nieru mazspēju, sirds mazspēju u.tml., tad, jā, cilvēkiem līdz 25 gadiem tādām nevajadzētu būt. Tai pat laikā, ja jauni cilvēki neslimotu, tad nebūtu vajadzīga arī bērnu slimīca. Taču tāda ir, un tukšas palātas tajā nav. Tātad - ar hroniskām kaitēm slimo arī bērni un pusaudži. Jau skolas vecumā daudziem izveidojas skolioze, tuvredzība, dažādas neirozes. Arī pusaudžu kaite pinnes tiek uzskatīta par ādas slimību. Tāpat gastrīts, kā apgalvo paši gastroenterologi, ir visiem, tikai ne visiem tas izraisa regulāras sūdzības un ne visiem ir taisīta endoskopija, lai to varētu medicīniski apstiprināt. 100% veselu cilvēku ir ļoti maz. Arī tie, kuri domā, ka ir absolūti veseli, ne vienmēr tādi patiešām ir. Cik nav dzirdēti gadījumi, kad šķietami veseli un gados jauni cilvēki, kuriem nav bijušas sūdzības un ārstus nav apmeklējuši, pēkšņi aiziet mūžībā, jo rodas trombembolija, ir bijusi iedzimta sirds kaite, par kuru neviens nav nojautis...

Vēlreiz gribu piebilst, ka tuvredzība nav slimība. :) Neviens acu ārsts to nekad nesauktu par slimību. Tā ir redzes īpatnība.

Ne jau tik gēni nosaka to.

kurai tagad problēmas ar muguru un zarnām ,jo neuzsūcās dzelzs

Negribu piekasīties, bet pareizi būtu šādi: problēmas ar muguru izraisa problēmas ar zarnām, kā rezultātā neuzsūcas dzelzs. :-D

tuvredzība nav slimība. Neviens acu ārsts to nekad nesauktu par slimību. Tā ir redzes īpatnība.]

Piekrītu, pie tam ģenētiski pārmantota, t.i., iedzimta.

100% veselu cilvēku ir ļoti maz. Arī tie, kuri domā, ka ir absolūti veseli, ne vienmēr tādi patiešām ir.]

Taisnība, pie tam kaut kāda novirze no normas viņiem nemaz netraucē un bieži vien tā arī paliek nepamanīta.

Man ir zem 25, slimoju reti. Pretsāpju tabletes arī lietoju tikai īpašo dienu vajadzībām.
Vienīgais kas man ir jau no bērnības- alerğija no kaķiem. Bet ar to viegli tikt galā- neaiztikt kaķus, un ja gadās vājuma mirklis tad uzreiz nomazgāt rokas. :-)

nekā hroniska nav. arī hroniska stulbuma.
draugu/paziņu lokā arī ne. viena draudzenes ar celiakiju (īstu), bet es to nesauktu par hronisku 'slimību', tas ir no dzimšanas.

Pretsāpju tabletes arī lietoju tikai īpašo dienu vajadzībām.

Tas skaitās tikai? Vairākas reizes ik mēnesi.