Drusku offtopic, bet palasot FB ceļojošos rakstus par pannu un palagu pārdevējiem, kas braukā no mājas uz māju laukos, gribētos jautāt, kāpēc vecīšiem neviens nepiekodina nevērt vaļā durvis svešiniekiem, kā to māca maziem bērniem. Pēc tam sūdzas - esot apzagti, pazudušas sudraba karotītes vai mazbērnu nopirktais telefons. Bet kamdēļ tad vispār šie cilvēki tiek laisti iekšā?
Un par bērniem. Viņi tik bieži kļūst par upuriem, jo ir pirmkārt fiziski nespējīgāki, jo īpaši pavisam maziņie, kā arī nav attīstīta spriestspēja. Bērns labu no ļauna PATS sāk atšķirt tikai pēc 7 gadu vecuma. Līdz tam viņam var iestāstīt teju jebko un sagrozīt pasaules uztveri pilnībā. Taču bērnus mēs pie tā nu nekādi nevaram vainot, tikai no mazotnes stāstīt par lietām, ko dara pieauguši cilvēki - tātad - izglītot. Bet pieaudzis cilvēks vai vecāks cilvēks, nu johaidī. Galva taču visiem ir uz pleciem, ne? Kāpēc to tik reti izmantojam, lai apsvērtu savu rīcību iespējamās sekas? Ver vaļā durvis svešiem, kāpj svešās mašīnās, uzticas no pirmā momenta.