es piekrītu, ka vajadzētu veltīt pastiprinātāku uzmanību uz vardarbību ģimenē. Bet es šo iedalu (ja, ja iedalu) pie atsevisķu cilvēku grupas, jo es tiešām nesaprotu cietušo idioloģiju.
(1) Ziņojumā teikts, ka kopumā Latvijas situāciju raksturo visai augsta, virs vidējiem ES rādītājiem, vardarbības pret sievietēm izplatība un augsta tolerance pret vardarbību gan sabiedrībā kopumā, gan speciālistu vidū. ...
(2) Tāpat Latvijā ir izteikta cietušā vainošana, piemēram, vairāk nekā puse uzskata, ka sievietes pašas izprovocē vardarbību. ...
(3) katrs trešais uzskata, ka sievietes bieži izdomā vai pārspīlē apgalvojumus par izvarošanu. ...
(4) tikai puse no iedzīvotājiem zina par atbalsta dienestiem sievietēm, kuras cietušas no vardarbības ģimenē.
Tu raksti, ka no sievietes vienkārši aizietu, ja viņa tevi sistu. Ziņojumā vairāk kā puse uzskata, ka sievietes pašas vardarbību pret sevi izprovocē. Šo viedokli pārstāv arī ļoti daudz sieviešu, un arī izvarošanas gadījumos sievietēm tiek teikts - redz, bet šādi un šādi apstākļi norāda, ka pati vien biji vainīga
Un šādas kultūras ietvaros mēs brīnāmies, ka sievietes paliek ar varmākām, mēģinot ''uzvesties labāk'' un ''neizprovocēt'' uz turpmāku piekaušanu? Kādēļ sievietei pamest vīrieti, ja gan lielas daļas sabiedrības, gan ļoti iespējams arī viņas pašas acīs, pie vardarbības ir vainīga viņa nevis viņš?
TheLaw, Tavā komentārā vijas cauri doma, ka būt upurim ir izvēle doties prom no varmākas.
Bet kā ir ar varmāku un varmākas izvēli dabūt savos nagos un turēt pie sevis upuri, lai tur vai kas, jo citādāk nebūs, ko sist?
Kā ir ar varmākas atbildību par uzvēli būt varmākam?
Tas, ka sievietes pašas provacē (ne visos gadījumos, protams) tā nu gan ir taisnība
Ir tomēr arī tādi cilvēki, kuriem patīk būt cietēja lomā, ir gan tādi vīrieši, gan sievietes, kuri rāda uz visiem ar pirkstiem, pie savas neizdevušās dzīves, un pie katras iespējas uzkrauj savu emocionālu pagāžu citiem.
Katram pašam vajadzētu uzņemties atbildību par savām dzīves izvēlēm, ja sieviete neiet prom no sitēja vai emocionāla varmākas, tā ir tikai un vienīgi viņas pašas izvēle.
Būtu interesanti redzēt kādus piemērus sievietes rīcībai, kas ir provokācija viņu sist. Neskaitot pašaizsardzību, tā ir pašsaprotama.
Turklāt mani interesē, kādēļ vīrieši, kurus laulenes regulāri provocē uz tik necivilizētu rīcību kā fiziska vardarbība, paši netiek aicināti šīs attiecības izbeigt? Un varbūt vispār sievietēm netuvoties, ja izrādās, ka provokatores ir 99% pasaules sieviešu, varbūt izņemot tikai miesīgu māti?
sākas atcerēšanas par sen pagājušajiem notikumiem utt
Tikai atsķirība ir tajā, kāds ir otrs parneris, ja pagadās tāds, kuram ar nerviem viss nav ritīgi, tad tie noteikti arī neuztur un uzšauj, kas, portams, nav normāli.
Tās pašas par sevi nav bijušas veselīgas attiecības, jo aizvanojums ir vilcies visu laiku.
Bet zini, šī tipa scenārijus tiesā es esmu redzējusi maz. Tiešām mazākā daļa, lielakoties kataizlators ir bijusi kāda veida atkarība. Gadījumā , kad varmāka ir komplicētāks par standarta pļēguru....uuuu...šie ir slīpēti, ļoti. Tie ir tie , kas ar upuri manipulē, liekot upurim domāt, ka vaina ir viņa , tie arī ir tie, no kuriem upurim ir visgrūtāk aiziet. Vardarbība un varmākas "portrets" ir daudz komplicētāks nekā šķiet.
Ko nozīmē ''ar nerviem nav riktīgi''? Psihisku saslimšanu? Nespēju sevi kontrolēt?
Tu man tagad uzbūri kriminālromānu cienīgu skatu domās Es parsonīgi par tik izslīpētiem gadījumiem neesmu dzirdējis, tāpēc nemeigināšu apstriīdēt un spriest.