Iemesli, kāpēc precas, ir dažādi. Vai uzskatāt, ka jāprecas tikai aiz lielas mīlestības, vai arī der iemesls, ka nu jau vecmeitas statuss klāt un blakus sakarīgs kandidāts, vai arī bērniņš pieteicies vai jau paaudzies (paaugušies) un gribas tos audzināt oficiālā ģimenē, vai arī laulāto fakts atvieglo (atrisina) kādas ar īpašumu, pabalstiem saistītas formalitātes (tā vairāk ir ārzemēs) utt. Zinu, ka ne visas precas aiz vienkārši lielas loves. Pazīstu meiteni, kas precējās, jo jau no agras bērnības dzīvē visvairāk sapņoja par to balto kleitu, tad nu ar paķēra teju pirmo kandidātu, taču baigi nelaimīga neizskatās, jo bērni viņai ir viss :-) Viena kolēģe nesen apprecējās ar iepazīšanās portālos nomakšķerētu vīrieti, pirms tam pusotru gadu kladzināja, ka viņai mērķis gada laikā atrast sev vīru. Kā pati stāsta, viņš tāds stumdāms, bīdāms, īsti nekāds, taču vienlaicīgi ir lepna par to, ka sieva. Viena no tuvām draudzenēm, kas kopā ar savējo vairākus gadus, čīkst, ka gaida bildinājumu, bet tai pat laikā, kad gadījies kāds strīds, mēdz šaubīties, vai viņš vispār ir īstais un ka raksturs viņam ir tāds ar ko grūti sadzīvot. Vēl, protams, zinu pārus, kuriem laulības ir bijis abpusējs, "es Tevi mīlu, tāpēc gribu, lai esi mans vīrs/ sieva" lēmums. Ok, daži no tiem ir izšķīrušies, jo tā dzīvē gadās, ka jūtas mēdz noplakt, izbeigties... Tomēr ne visi. Es ticu stiprām laulībām, un ticu, ka arī ne viens vien puda sāls tajos izēsts. Bet, manuprāt, tādas ir liels un īpašs retums. Kā tad, jūsuprāt, ir... labāk vienkārši "sakārtot" savu dzīvi, vai arī gaidīt to brīdi, kad ir sajūta "ak dievs ak dievs mans 100% īstais, gribu ar viņu nodzīvot visu mūžu, un kopīgi bērni, tā vispār būs mūsu dzīves augstākā laime"? (bez ironijas). Un ja 40 vai vēl vēlākos gados nesatiek to lielo lovi? Uztvert to tā, ka laulāties nav lemts? Vai arī pārspļaut pār plecu un apņemt to vīrieti, kurš no rīta gultā pienes kafiju, ir jauks sarunu biedrs un mīļi noglāsta vakaros?