Zvanīšana, telefoni

agrāk man tā arī bija,bet nu jau esmu samierinājusies un ja ir vajadzība zvanu un runāju. Protams ir izņēmuma gadījumi - nepatīkams cilvēks vai kas cits,tad ir nedaudz jāuzņemas u aiziet. Kopumā labāk patīk piezvanīt un ātri izrunāt nevis atbildēt uz entajiem e pastiem

Nepatīk zvanīt un dažreiz arī atbildēt uz zvaniem. Ja kādā brīdī nevēlos atbildēt un zvans nav svarīgs, tad neatbildu. Ar visādiem pārdevējiem vispār sarunās neielaižos. Agrāk strādāju darbā, kur visu laiku telefons zvanīja vienā laidā un parasti zvanītājiem radās 101 jautājums ko to pēc tam vajadzēja risināt ASAP. Iespējams no tā laika tāda nepatika pret telefoniem. (t)
Ja var izlīdzēties ar kādu citu komunikācijas veidu, tad izmantoju to, bet ieži vien telefonsaruna ir daudz efektīvāka. Vienīgais kas man palīdz ir uzrakstīt uz papīra lapas to ko noteikti vēlos pateikt, domās strukturēt sarunu un tad saņemties un zvanīt. Jo ilgāk to visu velk garumā, jo vairāk par to sāk domāt.

Pievienošos pulciņam. Man nepatīk runāt pa telefonu, ne pašai zvanīt, ne kad man zvana. Ja var rakstīt izvelēšos šo variantu. Man gan tās nav nekādas bailes, speciāli neignorēju.

Man nav problēmu zvanīt vai atbildēt. Jaunajā darbā gan retàk sanāk, izņemot telefonkonferences, tāpēc, ja zvana man speciāli, mazliet satraucos, jo nezinu, kas tiks prasîts, bet, ja nevaru uzreiz atbildēt, tad pasaku, ka noskaidrošu un atbildēšu vēlāk (labāk ir dot vismaz aptuvenu laiku, kad atgriezīšos ar atbildi). No vienas puses dodu priekšroku e-pastam, jo tad man ir rakstiska dokumentācija par to, kas tika teikts un kad. No otras puses, esmu ievērojusi, ka ir cilvēki, kuri dos priekšroku telefonsarunai, jo tā ir neformālāka, relaksētāka, kas var būt diezgan forši galarezultātā (vienīgi jāuzmanās, ko tieši saki, un ko sarunbiedrs īsti grib - ja kaut kas man nešķiet ‘tīrs’ pajautāju vai var man atsūtīt e-pastu arī, parasti ar to pietiek). Vēl viens pozitīvs telefonsarunai - var skaidrāk noteikt sarunbiedra noskaņojumu, toni, kas e-pastos var pazust. Un dažkārt sarunā ir vieglāk un ātrāk atrisināt jautājumus, kuri sarakstē paliek pārāk haotiski, jo katrs saprot ‘pa savam’. Ja es esmu tā kas zvana - nav problēmu, jo parasti tam ir konkrēts iemesls, kaut kas jāuzzina/jāatrisina. Neredzu problēmu.

Varbūt ir vērts apdomāt, kas tieši uztrauc (piem., sarunbiedra potenciālā agresija, jautājums, uz kuru nezinu atbildi u.c.)? Un tad sagatavot kādas universiālās “drošības frāzes” ko teikt šajos gadījumos. Man tas ir palîdzējis savā laikā.

Man arī kā introvertam cilvēkam nepatīk zvanīt. Ļoti nepatīk. Ja vien ir iespēja, rakstu e-pastus vai cenšos visu sarunāt klātienē. Darbā man savulaik bija bail no ārzemju zvaniem - bieži vien ārzemnieki (kam angļu nav dzimtā valoda) runā ar tik lielu akcentu, ka daļu no teiktā nevar saprast vispār, un tas rada lielu diskomfortu - tiesa, neviens arī neatsakās iepriekš runāto vēlreiz apstiprināt e-pastā. Šobrīd laiku pa laikam kādu obligāto zvanu mēdzu novilcināt, kaut gan, protams, labāk ir piezvanīt ātrāk un aizmirst par to... Jebkurā gadījumā rūdījums vairāk vai mazāk palīdz - ar gadiem diskomforts, zvanot pa telefonu, mazinās, lai gan pavisam nepazūd. :)

Man tā bija līdz es nesāku strādāt vietā, kur viens no darba pienākumiem bija atbildēšana uz telefona zvaniem un zvanīšana pašai par konkrētiem jautājumiem. Joprojām nav tā, ka ar sajūsmu zvanu, bet ir daudz vieglāk. Ja tev kā motivācija darbs nepalīdz, tad nezinu..

Potenciālā agresija - tajā darbā, ar ko man mitējās bailes zvanīt, tāda bija ik pa laikam sastopama. Bet es spēju norobežot sevi no tā, jāsaprot, ka zvanītājs neredz tevi, nezina tevi, viņš agresiju neizpauž personīgi pret tevi (pat ja klātienē izrāda agresiju, visbiežāk tā nav personīgi vērsta), bet gan uz kādu konkrēti risināmo jautājumu /iestādi /tml. Es parasti mierīgi atbildēju, ja cilvēks agresīvi atkārto vienu un to pašu, tad es arī atkārtojos, bet mierīgi, vai noklausījos runas plūdus un beigās atbildēju tikai par tēmu. Ja daudz runāja ārpus tēmas, tad es jautāju apmēram tā "vai ir kādi jautājumi par tēmu? Ja nē, ļaujiet man strādāt." Man bija kolēģes, kas mēdza iesaistīties strīdā, atbildēt ne par tēmu, bet, manuprāt, tas nav pareizi. Pāris reizes, kad bija pavisam traks cilvēks, kurš brauca virsū un neko pa tēmu nerunāja, tad es klausuli vienkārši noliku uz galda, lai runā pats ar sevi, jo nomest nevarēju. :D

Introvertam tieši būtu vieglāk zvanīt, ne runāt visu klātienē. Arī ja notiek agresija, tad tādā veidā jau tā būtu vieglāk panesama.

Introvertam tieši būtu vieglāk zvanīt, ne runāt visu klātienē.

Šī diskusija jau pēc definīcijas apgāž šo izteikumu. :D Introvertam cilvēkam jebkura komunikācija ir grūtāka. Domājams, ka ekstravertiem tādas problēmas kā "bail/nepatīk zvanīt" nepastāv vispār vai arī, ja pastāv, tad ar krietni mazākām izpausmēm.

Neapgāž, jo tika teikts, ka vieglāk ar visiem sarunāt būtu klātienē, ne pa telefonu.

Man arī bail zvanīt:-D, nezinu pat kādēļ, liekas,ja ko ne tā pateikšu,vai pajautāsu,tad man otrā telefona galā nolamās:-D

Nu tas ir smieklīgi,otrā galā arī ir tikai cilvēks. Nav no kā baidīties. Es kad sāku strādāt savā darbā,man sākumā bija tā neierasti zvanīt , kad kaut ko vajadzēja dabūt no pašvaldībām vai valats iestādēm. Bet pēc 2 pirmajām nedēļām, kad man dienā n-tās reizes bija jāmēgina dabūt saskaņojumi no pašvaldību vadītājiem, tas pārgāja...tagad ir vienalga, ir tikai viens cilvēks, konkrēts, kuram man negibās zvanīt, jo es saprotu, ka būs demagoģija vismaz 5 min ilgumā.:-D

nē, man tās nav bailes par kaut kādu agresiju (jēziņ, kam jūs zvanāt/kas jums zvana). vienkārši ir - es negribu zvanīt/atbildēt. viss. kā aita pie jauniem vārtiem :)

un mums tas nav smieklīgi. bet nu, katram jau kaut kas liekas smieklīgs par citiem. atkārtošos - cilvēki ir tik dažādi!!!

Nav tā, ka būtu bail, bet vienkārši ir nepatīkami. Labāk rakstiski, bet ne vienmēr tā var. Piemēram, tagad meklēju jaunu dzīvesvietu un uz epastiem atbild retais, tāpēc sakostiem zobiem un sagatavotu tekstiņu jāzvana.
Agrāk bija trakāk, bet darbā biežāk dabūju zvanīties, tāpēc palika vieglāk.

varbūt tā ir kaut kāda sajūta, ka runā ar tukšu gaisu? hmm, no otras puses, rakstām taču tāpat tukšam gaisam.

Arī nepatīk runāt pa telefonu ar cilvēkiem, kas ārpus ģimenes loka. Vienmēr ir tāda sajūta "ko es viņam traucēšu, viņam noteikti citi darbi darāmi, negribu uzbāzties". Vienmēr dodu priekšroku epastiem. Piemēram, kaut kur piesakos, un tad man atzvana un apstiprina datumu un laiku. Tad zinu, ka cilvēks ir noskaidrojis visu informāciju un gatavs/grib ar mani runāt. Piekrītu, ka saruna tomēr ir efektīvāks komunikācijas veids. Ja sanāk apmainīties ar gariem epastiem dienas garumā, tad vieglāk tomēr ir piezvanīt un visu izrunāt. Ja ļoti vajag - zvanu. Ko citu darīt?

Es pavisam komfortabli jūtos tikai sarunā dzīvajā, visādi epasti, ziņas, zvani man ne īpaši patīk, bet jā, ja jāizvēlas, tad jau drīzāk zvanīt.

Es parasti visur zvanu :D man riebjas visa tā rakstīšana, tad gaidīšana kad atbildēs utt :D labāk uzreiz piezvanu, visu noskaidroju un miers, vispār nav nekādu emociju un baiļi zvanīt svešiem cilvēkiem, servisiem utt :D