Zvanīšana, telefoni

Neciešu zvanīt, tāpēc lielākoties izvairos cik iespējams, bet ja tiešām vajag tad vienkārši sakožu zobus un zvanu. Diži daudz izvēļu neredzu. Nav bijis tā ka meloju par zvanīšanu, bet es gan arī nesaprotu kas tā par situāciju kad vajag saņemties vairākas dienas pat lai piezvanītu.

Man vieglāk ir piezvanīt pašai, nevis atbildēt, ja zvana svešs numurs. Jo pati zvanot es tomēr zinu kam es zvanu, ar ko un par ko runāšu, lai arī svešs. Ja es negaidu nekādu zvanu un pēkšņi man no zila gaisa zvana kkāds nezināms numurs, man nav ne jausmas, kas tas ir un ko no manis grib, tāpēc jūtos neomulīgi un bieži nepaceļu. Bet man vispār nepatīk runāt pa telefonu, arī ar pazīstamajiem ne.

Nav problēmu nedz pacelt.. nedz arī piezvanīt. Klausules otrajā galā ir tikai cilvēks.. nevis kaut kāds briesmonis :-D

MAN, MAN, MAN!
Es principā visu, ko iespējams, nokārtoju, sūtot e-pastus, sms vai mēģinot uzreiz satikt cilvēku dzīvē. Nu nekā nevaru saņemties un zvanīt, man ļaunākais murgs ir, ka kāds e-pasta sarakstes laikā uzraksta - pazvaniet man, izrunāsim sīkāk. Tā esmu pakāsusi potencionāli labas peļņas iespējas u.c. labumus (s)

Vai obligāti jāzvana? Ir sms, epasts. Var arī kādam citam palūgt piezvanīt. Bet varbut Nevis nepatīk zvanīt, bet ir bail zvanīt? Man pazinu lokā ir viena sieviete kurai bail zvanīt Jo neredz runātāju. Man pasai Ari nepatīk runāt pa telefonu, bet man ir pamatots iemesls - bail no pārptatumiem un stulbām situācijām jo telefona sakari ne vienmēr ir ideāli, bet man ir reālas dzirdes problēmas. Pat klatiene runājot gadās pārpratumi. Vai nu vienkarsi jasanemas un jāpiezvana vai arī jāizmanto epasts. Vēl ir opcija psihoterapeits. Vienkarsi padomā kāpēc nevari piezvanit svesam cilvekam - bail no atraidijuma, bail no pārptatumiem, neērtības sajūta, vienkarsi bailes.

Man arī ik pa laikam mēdz piemeklēt šīs bailes. Neesmu līdz galam atkodusi, kur ir āķis un kā to sakārtot. Kādas idejas?

man arī.
viss sarakstē. rakstīt taču ir tik daudz foršāk :)
neatceros, kad pēdējo reizi zvanīju kādam ārpus ģimenes/draugu loka. agrīnos 20 gados vēl reizēm saņēmos. ā nē, atceros, nesen nācās VIDam zvanīt, jo tur kaut kāda pēdējā diena bija. bet nu tas bija tiešām viens zvans 5 gados.

Man arī nepatīk, ja man zvana sveši un pazīstami arī nepatīk, ja zvanās aiz neko darīt, jo man lielāko daļu nav laika un noskaņojuma gari runāt.
Darbā ir lietas, kur noteikts, ka jāzvana, gadās, ka cilvēkts to zvanu negaida vai grib, lai viņam sniedzu informāciju, kuru nevaru sniegt utt, rezultātā šis sāk aurot uz mani. Pēc dažām tādām reizēm ir, ka dienām ilgi nevaru saņemties piezvanīt.

Kā ar to cīnīties?

Es jaunībā pastrādāju zvanu centrā. Pārgāja gan zvanīšanas bailes, gan nepatika sarunāties ar svešiniekiem.:-D

Bieži gadās, ka nav e-pasta adrese ,saziņai norādīts tālr.nr.

savu iemeslu es pat īsti nesaprotu. tāda vienkārši sajūta. piemēram, bērnībā pat pazīstamām tantēm apsveicinājumu nevarēju pateikt. nenāca ārā, un viss. tagad liktu pie autisma :)
es, protams, arī neatbildu uz visādu konsultantu un pārdevēju zvaniem. kaut reizēm varbūt vajadzētu un nobļaut, lai beidz man stumt vati ausīs :D

Es jaunībā pastrādāju zvanu centrā. Pārgāja gan zvanīšanas bailes, gan nepatika sarunāties ar svešiniekiem.

Šī nav opcija :D Nez, var jau būt, ka varētu mēnesi tīri ārstnieciskā nolūkā pastrādāt pie telefona. Tikai alga gan man nepatks noteikti :D
Man galvenokārt problēmas ar zvanīšanu ir darba lietās, arī ne visās.

Ja man vajag, dažādiem pakalpojumu sniedzējiem varu piezvanit bez problēmām, gan lai ko noskaidrotu, gan lai pasūdzētos.
Nevaru, ja man jāzvana darba lietās, kur es vairāk esmu kā atbildētāja uz kādu jautājumu.

Nikola. Man ir līdzīgi. Laikam kaut kāda vainas apziņa? Nepārliecinātība? Bail, ka otrā galā cilvēks kļūs agresīvs?

Iespējams, pastrādāt kādu brīdi zvanu centrā or smth nav tā sliktākā ideja, jo tur dos instrukciju un padomus, kā un ko runāt ar klientiem darbinieku apmācības laikā un vēlākajā posmā arī. Bez zvanīšanas nevarēsi un tad nu nāksies iemācīties runāt pa telefonu, gribi vai nē.
Man bija cita diskomforta sajūta, kurā metos iekšā ar visām četrām, kad devos strādāt vienā noteiktā darbavietā, kur nu nekādi no tā nevarētu izvairīties. Un palīdzēja ļoti labi, pat nesaprotu, kā pirms tam pa galvu bija maisījušās kaut kādas mistiskas iedomas. Pieļauju, ka noteiktu apstākļu kopumā Tev neatliktu nekas cits, kā beidzot sākt runāt pa telefonu, nuja, ar norunu, ka tādai nepatikai runāt ar svešiniekiem vada otrā galā nav kāds nopietns iemesls, bet tad tas jau speciālista ziņā.

myth
Nevar zināt kā saruna iegrozīsies, jā, bail, ka otrā galā cilvēks būs agresīvs, jo ta ir bijis. Apziņa, ka es sarunu pirmā nevaru beigt, ja viņš vēl to turpina, nevaru pateikt viņam visu ko domāju un nomest.

Man agrāk tas bija ļoti izteikti - ja iespējams, nezvanīju, ja nav - gāju uz izolētu telpu runāt. Bet tas nāk komplektā ar kaut kādu nepārliecinātību or smth. Tagad man vairāk riebjas, ja man zvana (it kā darba jautājumos). Bieži neceļu. Bet ne aiz kādām tur bailēm, vienkārši tāpēc, ka jūtu, ka tas būs tērēts laiks. Lai uzraksta e-pastu vai sms.

Man nepatīk ne zvanīt, ne atbildēt uz zvaniem. Un savulaik piestrādāju amatā, kur bija arī visu laiku jāzvanās (intervēju cilvēkus pa telefonu) - zvanīju daudz, bet tas nekādi nemazināja manu nepatiku to darīt. Un tam nav nekāda sakara ar bailēm no nepazīstamiem cilvēkiem, nemācēšanu runāt pa telefonu vai vēl kaut ko (ne man bail, ne es nemāku runāt). Man vnk nepatīk. Tā laikam tāda introverto cilvēku fiška, kuru nevar izskaust piespiežoties...

Es arī bariņā pie tiem, kuriem nepatīk ne zvanīt, ne atbildēt uz zvanu. Tā ka šis par mani:

Tā laikam tāda introverto cilvēku fiška, kuru nevar izskaust piespiežoties...

Parasti, ja ar kādu vajag sazināties, sūtu e-pastu. Un, ja ir iespēja, labāk aiziešu un klātienē parunāšu, nekā zvanīšu, lai vajadzīgo nokārtotu pa telefonu. Par laimi, tā arī sanācis, ka darba un visādas citādas lietas sanāk kārtot tikai ar e-pastu un sociālo tīklu starpniecību, tāpēc es vispār nekad neceļu klausuli, ja kāds zvana (vistuvākie cilvēki, protams, ir izņēmums). Ar šo problēmu (?) necīnos, jo vismaz priekš manis tā nav problēma. Es zinu, ka tā tas bijis un būs vienmēr un ka es, kā introverts cilvēks, vienkārši tāda esmu.

Bailes no zvanīšanas/runāšanas pa telefonu ir sociālās trauksmes paveids, ko var risināt ar kognitīvi biheiviorālās terapijas palīdzību.
Vai arī biežāk jāzvanās, ap 1000 reizi visticamāk pāries.