Ne viens, ne otrs. Es vienkārši dzīvoju un strādāju. Darbs ir daļa no manas dzīves, nav tā, ka tie ir arī kaut kādi nesaraujami lielumi. Man personīgais uzskats ir, ka viss ir mūsu pasu rokās. Protams, nevar ietekmēt apstākļus, bet var ietekmēt savu reakciju uz tiem. Jā, modernā verdzība pastāv, bet viņa pastāv, lielākoties, un šis būs, gan jau, nepopulārs vidoklis, jo ir pietiekami daudz vergu, kas to tur. Nav jau tā, ka nebūtu alternatīvu - var arī nestrādāt, nepirkt telefonus, neiet līdzi modei, nebrančot svetdienās. Pasaule ir pietiekami liela, lai tas būtu iespējams, bet traucē vergu domāšana un komforta zonas. Vergi jau nav tie, kuri dzīvo nabadzīgi, tieši otrādi - tie, kas tiecas pēc lietām un sabiedrības uzspiestā glamūra. Tā, nu, mums sabiedrība ir uzbūvēta, tāpēc in the end of the day, uz šo jautājumu atbildi dots saprast tikai katram pašam.
Ar mani ir tā, kā te noliedz, ka nevar būt - darbs mani piepilda, dod motivāciju un sniedz gandarījumu. Ne jau bankas konta papildinājums, bet gan pats process, attīstība un grūtības, kas jāparvar. Tas no attieksmes atkarīgs, pa lielam. Katrā vietā iespējams iegūt ko sev, jāprot tik paņemt. Kad agrā, tīņu vecumā piestrādaju pie savas mammas uzkopšanas biznesā par apkopēju, nekad nebiju iedomājusies, ka pēc 10+ gadiem man šīs zināšanas palīzēs sakopt pašai savu biznesu. Kad man bija savs bizness, nekad nedomāju, ka tā bankrots man palīdzēs atrast darbu, ko šobrīd daru. No katra procesa iespējasm gūt ko sev, to sauc par pieredzi.
665
