Strādājam, lai dzīvotu, vai dzīvojam, lai strādātu

ja darbs aizrauj un nes rezultātus, tad to ļoti grūti atdalīt no dzīvošanas :)
vispār darbs man ir svarīgs, ir bijušas epizodes, kad nav darba un ir ļoti grūti tikt ar sevi un savu pašapziņu galā., :-/

Strādājam, lai dzīvotu, nevis otrādi. Ja spēkā būtu devīze "dzīvojam, lai strādātu", tad reti kurš to darītu. Bet izdzīvot bez darba nevar, ja vien nav laimēts miljons loterijā.

Strādājam, lai dzīvotu

Šis.

Bez naudas nevaram dzīvot - tāpēc sanāk, ka esi nolemti strādāšanai (nu naudas iegūšanai vispārībā), lai izdzīvotu.

Vai varētu jūs izdzīvot, nestrādājot? :D

Gan, gan. Manā gadījumā mans darbs ir mana sirdslieta, jo tas, ko daru, sevī ietver nepārtrauktu ceļošanu, dažādu cilvēku, dažādu kultūru iepazīšanu, atrašanos nemitīgā kustībā, kā rezultātā, pateicoties darbam, esmu iepazinusi daudz un dažādas valstis, cilvēkus, spējusi darbu apvienot ar ceļošanu, iepazinusies ar savu topošo vīru ar kuru iepazinos esam citā kontinentā. Līdz ar to, vismaz priekš manis, sanāk, ka strādāju, lai dzīvotu UN dzīvoju, lai strādātu.

Latvijā liela daļa cilvēku spiesta dzīvot, lai ēstu. Tikai tāpēc, ka neizvēlējās būt nekaunigi vai bez garīgām vērtībām. Tās pēdējās šai pasaulē ir visdārgākās.

Visdārgākās tādā nozīmē, ka par tām dārgi jāmaksā.

Mūsu komanda strādā, lai pasaulei iedotu ko jaunu.

Dažādi sanāk, bet visbiežāk pēc tā "dzīvoju, lai strādātu" sanāk lieli veselības atjaunošanas izdevumi.

Mūsu komanda strādā, lai pasaulei iedotu ko jaunu.

:-D:-DTas skats, kad pieci 'veči' sēž pie apaļā galda un plāno, kuru bildi nākamo liks soc tīklā :-D:-D
Riktīga komanda ar pievienoto vērtību!

Realitātē daudzi gribētu strādāt, lai dzīvotu, bet iznāk- dzīvot, lai strādātu. Ja cilvēks strādā standarta darba laiku- no 8:00-17:00, pieskaitam laiku ceļam un gatavošanos darbam, tas faktiski ir no 7:00-18:00. Ierēķinām 8h miegam, piecas dienas nedēļā paliek 5h "dzīvošanai". 25h piecas dienas nedēļā. Apgalvojumi- darbs mani piepilda, bez darba jūtos nevērtīga- neiztur kritiku. Ja tā patiesi būtu, tad jau strādātu 7 dienas nedēļā bez atvaļinājuma. Tā ir ilūzija, jo daudziem bez darba nekā cita tā īsti dzīvē nav, jo nav ne spēka, ne laika. Ne velti pētījumi parāda, ka LV daudz strādā, bet ražība zema.

Bet izdzīvot bez darba nevar, ja vien nav laimēts miljons loterijā.

Un kas būtu, ja laimētu miljonu (kaut divus, piecus, trīsdesmit) loterijā? Visu dzīvi laistu luni? Ceļotu? Censtos aizpildīt ikdienu ar kaut kādiem hobijiem?
Iztikas pelnīšana cilvēka dzīvē aizņem ļoti lielu lomu bez šaubām, taču man liekas skumji, ja cilvēks iet uz darbu ar sakostiem zobiem un tikai tādēļ, ka nauda jāpelna (ilgtermiņā, ne studenta gados vai gadījuma darbos).
.
Es strādāju, lai augtu. Darbs mani nodrošina ne tikai materiāli, bet arī sniedz zināmu piepildījuma sajūtu, zināšanas, pieredzi (ne jau tikai darba pienākumu kontekstā). Tas nenozīmē, ka esmu nereāla darbaholiķe, ģimene un atpūta man arī ir svarīga, bet bez darba būtu grūti.

Cilvēka smadzenēs ir izdzīvošanas instinkts jau no seniem laikiem, kas prasa no cilvēka nepārtrauktu rīcību un darbību.
Lai gan šķiet, nodrošināta, pārtikusi dzīve būtu vislabākais priekš cilvēka, lai mierā un labsajūtā baudītu dzīvi.
Tas bieži vien noved pie depresijām, alkoholisma, narkotikām un var pat noiet līdz pašnāvībai. Sociālā um finansiālā stabilitāte civēkus padara garīgi vājus un ķēlus, diemžēl.
Smadzenēm vajag arī problēmas un to risinājumus, kļūdas, neveiksmes un panākumus, tām patstāvīgi vajag griezties riņķī.
To labi parāda sabiedrības ar augstu dzīves līmeni, tur garīgo problēmu un atkarību pat ir vairāk nekā vidusmēra vai nabadzīgās valstīs.

Apgalvojumi- darbs mani piepilda, bez darba jūtos nevērtīga- neiztur kritiku. Ja tā patiesi būtu, tad jau strādātu 7 dienas nedēļā bez atvaļinājuma.

Kāpēc uzreiz jāpārspīlē? Ja cilvēkam patīk viņa darbs, viņam ir mērķi un ambīcijas karjeras ziņā, tad uzreiz jāatvadās no ģimenes, hobijiem, draugiem un atpūtas? Neviens nav robots.

Bonecutie
Tie vecie, sagrabējušie kolēģi krietnos pensijas gados (tie, kam tādi bijuši, zinās par ko runa), arī visu mūžu auguši, daudz sasnieguši, ir par nastu visiem citiem, jo laiki mainās un vecā pieredze nekam vairs neder. Un vecumā nāk apjausma, ka viss ir bijis tikai ilūzija, ka īstā dzīve ir ģimene un draugi.

Nu ja cilvēks nespēj savu dzīvi sabalansēt, neviens cits nav vainīgs kā tikai viņš pats. Katrs pats veido savu ikdienu un nākotni, nav tādas pareizās receptes un instrukcijas.

Es strādāju, lai dzīvotu. Savā būtībā esmu ļoti slinks cilvēks un ja varētu komfortabli dzīvot bez darba un naudas, es nevienu dienu nestrādātu.

Šobrīd strādāju lai dzīvotu, jo mans darbs nav mana sirdslieta, es eju jo ir jāstrādā un jāpelna nauda, lai varētu izdzīvot, protams var jau nolaisties tādā līmenī, ka valsts daļēji gādā par izdzīvošanu, bet tad jau arī tā nav dzīve.
Mans ideālais variants būtu - pusslodze, tātad iespēja pašrealizēties darba veidā un atlikušajā laikā nodoties vēl papildus saviem hobijiem.

Darbs .Man ir mans darbs.man patīk šis darbs.man ir puslodze .es neizdegu no pārslodzes.veci cilvēki manā komandā arī ir.Es no viņiem iegūstu pieredzi.Varu būt gan darbā gan ar bērniem.Gan nodarboties ar saviem hobijiem .Man ir arī man brīvais laiks.Es dzīvoju gan lai nopelnītu mazliet.Gan lai būtu sabiedrībā mazliet.Esmu apmierināta ar šo darbu.Ar domu vēlāk uz karjas izaugsmēm .Nēsmu no lielām rakstītājām vienkārši uzrakstiju savas domas.