Полина_Laura, es Tevi saprotu, patiešām. Esmu bijusi attiecībās, kurās mainījos gan es, gan otrs cilvēks. Un mirklī, kad ikdienā sāka iezagties aizvien vairāk problēmu, iepazinos ar citu cilvēku. Skatījos uz viņu un domāju: "Bāc, kāpēc gan ar viņu ir tik viegli un labi, bet ar draugu tik smagi, tik neciešami!?" Es izšķīros, jo sapratu, ka, ja reiz esmu sākusi krāpt domās, nav tālu līdz brīdim, kad varu sākt krāpt fiziski, taču draugs, lai arī kāds nebūtu, nav pelnījis tikt maldināts un krāpts. Beigu beigās šo izvēli ļoti rūgti nožēloju, taču bija jau par vēlu. Ko es ar šo visu gribu teikt? Kopdzīve strādā tikai tādā gadījumā, ja pie attiecībām strādā abi. Un, ja reiz par savu vīru ar kuru esi kopā jau 10 gadus, joprojām saki tik maigus, siltus vārdus, tātad nekas nav zaudēts un, ja vien pie attiecībām strādāsiet abi, varat atgriezt tādu dzīvi, lai Tevī vairs nerastos vēlme siltumu, mīlestību un maigumu meklēt citur. Ja tiešām jūti, ka viss ir zaudēts, tad šķiries, jo tādā veidā otru sāpināsi mazāk kā krāpjot, bet paliekot attiecībās. Taču, ja jūti, ka nekas vēl nav zaudēts, sagādā vīram kādu romantisku pārsteigumu, kādu mirkli divvientulībā. Esi blakus un ar savu sievišķību un maigumu palīdzi tikt pāri viņa iekšējām dusmām. Un es varu garantēt, ka tādā mirklī, esot kopā ar īsto cilvēku, kuru mīli, Tevi vairs neuztrauks tādas muļķības kā tas cik atvērta vai klusa esi seksā - Tu vienkārši būsi kopā ar to cilvēku, kura klātbūtnē vari būt tāda, kāda esi, neko netēlojot!
Veiksmi! :)