Vecāku ietekme talantos un nodarbju izvēlē

kalivtabriba, sliecos uz to, ka gan tas, gan tas. Iespējams iedzimts, jo vectēvs bija rakstnieks. Kaut gan piedzimu, kad viņš jau bija aizgājis mūžībā, šķiet, interese par to visu tika ielikta man asinīs, jo atceros, ka pati, bez pieaugušo teikšanas, no bērna kājas mīlēju lasīt, mīlēju grāmatas, uzsākot skolas gaitas sāku darboties skolas avīzē, latviešu valodas un literatūras stundas bija mīļākās. Šķiet, biju vienīgā visā klasē, kura dievināja diktātus un domrakstu rakstīšanu. :D Tai pat laikā, mamma, pati augusi tādā vidē, kur tēvs mūžīgi bija atrodams pie rakstāmgalda, daudz laika veltīja vakara pasaku lasīšanai, stāstīja dažādus stāstus iz savas dzīves, kamēr es klausījos, tādā veidā mēģinot dzirdēto vizualizēt, attīstot bagāto iztēli, kura vēlāk palīdzēja, rakstot savus stāstus. Neteiktu, ka mamma kaut kā speciāli centās manī ielikt šos pamatus, taču, protams, domāju, ka viņas pašas aizrautība un degsme ar kādu viņa lasīja priekšā, rosinot manu fantāziju, spēlēja zināmu lomu tajā visā.

Vecākiem ir ietekme, jā...viņu ietekmes rezultātā var rasties riebums pret lietām, kas patiesībā pat padodas (t)
Ar "stumšanu" konkrētos pulciņos var sanākt gaužām nelāgi - bieži vien vecāki caur bērnu grib realizēt savas ambīcijas un nepiepildītos sapņus, nevis tiešām palīdzēt bērnam attīstīties. Tā var bērnu ne tikai padarīt nelaimīgu, bet arī zaudēt autoritāti viņa acīs. Tas tā, no personīgās pieredzes.

atceros, ka pati, bez pieaugušo teikšanas, no bērna kājas mīlēju lasīt, mīlēju grāmatas,

Arī man tā bija, tik silti atceros patikšanu, lai arī ģiemnē nav ne rakstnieku, ne dzejnieku, ne skolotāju. Tagad nesaprotu, kur pazuda šī interese - lasīt grāmatas.

Vecākiem ir ietekme, jā...viņu ietekmes rezultātā var rasties riebums pret lietām, kas patiesībā pat padodas
Ar "stumšanu" konkrētos pulciņos var sanākt gaužām nelāgi - bieži vien vecāki caur bērnu grib realizēt savas ambīcijas un nepiepildītos sapņus, nevis tiešām palīdzēt bērnam attīstīties. Tā var bērnu ne tikai padarīt nelaimīgu, bet arī zaudēt autoritāti viņa acīs. Tas tā, no personīgās pieredzes.

Es arī zinu vairākus tādus gadījumus un saistībā ar tiem visu laiku domāju par to, kā viņiem liksies nākotnē - vai pateiksies vecākiem par to, ka neļāva no mūzikas skolas aiziet pēdējo gados, vai pieminēs tāpat ar riebumu to. :-|
Es domāju, ka vecāku ietekme ir minimāla. Pamatā jau katram pašam ir tā sajūta, cik daudz un ko gribas. Nedomāju, ka bērns ar varu jāvelk uz visiem pulciņiem, bet noteikti jāparāda, cik dažādi tie ir, savādāk tam bērnam jau nav ne jausmas, kas un kā. Man pašai par daudzām lietām, piemēram, ir tā, ka no malas skatīties man liekas boooooring, bet pašai to darīt ļoti patīk, ko, ja es nebūtu pamēģinājusi, es nezinātu.

Vecāki mani ne spieda, ne mudināja, bet man kā bērnam viss interesēja, esmu pamēģinājusi gandrīz visu :-D basketbolu, volejbolu, hokeju, slidošanu, gleznošanu, zīmēšanu, dziedāšanu, šūšanu, dažādus deju pulciņus, žurnālistiku, ntās nometnes. Vecāki man ļāva izvērsties, bet principā viss nāca no manis pašas.
.
Māsa gan ir pretstats un kopš bērnības ir aizrāvusies ar tehniku, viņu vienmēr interesējis kā darbojas lietas, tagad ar to arī strādā. Uzskatu, ka lielā mērā tas nāk no katra paša, jo neviens mūs nemudināja, vecākiem arī īsti hobiju tolaik nebija. Vienīgi cik zinu māsa bērnībā tika pie grāmatas par automobiļiem un to darbību, varbūt tas kaut ko ietekmēja.

Es arī esmu no tiem bērniem, kas bērnībā ir izmēģinājusi ļoti daudz pulciņus. Daļa bija manis pašas izvēlēti, tos tad uzsāku un pēc pus gada, gada, diviem jeb trim pārtraucu - zīmēšana, ādas apstrāde, basketbols, volejbols, mākslas vingrošana, ritmiskajās dejas u.c.
No mammas mums ar brāli tika uzspiestas 3 lietas - dziedāšana skolas ansamblī jeb korī, tautisko deju dejošana un sarīkojuma deju dejošana. Pret dziedāšanu korī sāku protestēt 9.klases sākumā un beidzot tiku atbrīvota. Sarīkojuma dejas 3 gadus izmocīju un par laimi pulciņš izbeidzās. Tautiskās dejas gan nodejojām ar brāli 14 gadus. Līdz ko aizgāju studēt uz Rīgu, tā dejot tautiskās pārtraucu. Man gan patikšana pret tām bija viļņveidīgi - te gribēju, te negribēju. Pašreiz arī ik pa laikam uznāk vēlme, tad atkal noplok, bet atsākusi 15 gadu laikā neesmu.
Bija šīs 3 lietas, ko mamma mums uzspieda. Nebija variantu - gribi jeb ne. Bija vienkārši jāiet. Man dēļ tā neradās nepatika no pulciņiem un paralēli šiem es regulāri apmeklēju pēc savas iniciatīvas vēl citus. Man praktiski visi darbdienas vakari pēc skolas bija aizņemti no 1.-9.klasei.
Brāli gan tas kaut kā vairāk ietekmēja un bez obligātajām lietām viņš pamēģināja vien pāris pulciņus, kurus drīz vien pameta. Un arī šobrīd pēc darba viņš neaizraujas ar hobijiem.
Visa rezultātā man nav radies kaut kāds baigais talants. Bet ir attīstīta laba ritma izjūta, esmu sportiska un varu ar čaļiem basketbolu uzspēlēt. Padodas arī rokdarbi. Bet tā, ka būtu talantīga kaut kādā jomā - nē, tā nav. Laikam tie pulciņi, kur mani bīdīja, nebija tie, kuros man vajadzēja kaut ko attīstīt. Tā arī neesmu sapratusi vai man ir kāds īpašs dabas dots talants jeb ne.

Es domāju, ka liela daļa noteikti ir vecāku ietekme. Tēvs man tāds brīvdomātājs, būtu arī mūs bērnus atstājis pašplūsmā, bet mamma ir aktīva, pati vadīja vairākus folkloras kolektīvus un mūs, sīčus, ņēma visur līdzi. Visus iebīdīja arī mūzikas skolā, bet no mums trim bērniem tikai jaunākais tiešām to mūzikas skolu pabeidza. Lai arī mūzikas skola daudz deva man praktiskās iemaņas, riebās man katrs brīdis, ko tur pavadīju. Mamma atļāva arī pašiem izvēlēties pulciņus. Brāļiem tas bija sports un koris, man teātra pulciņš un dejošana. Pamatskolas sākumā mamma sāka mani vest uz tautas mūzikas nometnēm, kas tajā laikā tika sāktas organizēt. Man ļoti patika cilvēki un vispār viss, kas ar to bija saistīts, līdz ar to mamma mani iebīdīja jauniešu folkloras kopā, laikam pamatskolas beigās. Un tur es praktiski izveidojos par cilvēku, tur bija mani tuvākie draugi, pat ar vīru tur jau agros tīņu gados iepazinos, lai gan tad nenāca ne prātā, ka tas varētu būt mans vīrs :D Nu un tā arī ar tautas mūziku ļoti daudz šobrīd nodarbojos. Gandrīz kā otrs darbs. Jāsaka, ka mana meita, salīdzinoši ar saviem vienaudžiem, ir ļoti muzikāla, zina daudz dziesmas nepilnos 3 gados, kā arī stāsta no galvas pat Ziedoņa pasakas. Jo mēs viņu daudz ņemam līdzi uz koncertiem, mēģinājumos viņa ir līdzi jau no pirmajām dzīves nedēļām. Viņa zina nosaukt daudz dažādus mūzikas instrumentus un pati "spēlē". Tā kā es domāju viņu bīdīt mūzikas virzienā, protams, nespiežot ar varu, bet norādes vajag dot. Un iesaistīšanās dažādos pulciņos jau skolas laikā, dod bērnam iespēju iepazīties ar citiem un aizpildīt brīvo laiku kvalitatīvi.

Diez kurš ir tas piemērotākais brīdis, kad sākt bērnam piedāvāt pulciņus? Nevaru saprast kad sākt meitai ierādīt kādu no papildus aktivitātēm, ja viņai gribēsies.

Ja bērnam padodas vairākas lietas, tad vecāki parasti spiež uz to, kas patīk viņiem pašiem, nepainteresējoties par bērna vēlmēm. Rezultāti var būt diezgan bēdīgi.

Pirmsskolas vecums.
Māsas bērnam 3 gadi, iet dejošanā. Protams, tās dejas tur tādas nosacītas, bet ar kaut ko ir jāsāk. Pati atceros, kad apmeklēju dejošanu, mūsu deju studijā bija tādi trīs gadīgie, četrgadīgie.
Pēdējais vecums, lai kaut ko sāktu, šķistu 1.-3.klase.

Tā bija atbilde uz daydreamer jautājumu, cik gados sākt.

Grūti spriest, godīgi sakot...
Man bērnu nav un varu tikai filozofēt par to, kā būtu, ja nāktos savējos sūtīt kaut kādos pulciņos vai nesūtīt, bet es nespēju noliegt, ka savā ziņā to spriestu pēc savas pieredzes. Mani iegrūda mūzikas skolā ne pēc manas vēlmes ('nu izvēlies ko tu tur darīsi - dziedāsi, spēlesi klavieres vai čīgāsi vijoli, bet tu tur mācīsies'), gāju ar sakostiem zobiem, no jebkādiem sporta/deju pulciņiem atteicos un aizgāju, jo nebiju un neesmu sportiski aktīvs cilvēks, un beigās no vecāku pūlēm nekāda lielā jēga nebija, jo bērnu/pusaudžu gadus pavadīju vairāk ierāvusies savā pasaulē un savā nodabā, nevis aizrautīgi apgūstot mūziku. Lai gan man nodrošināja arī visvisādas puzles, grāmatas, attīstošas spēles un tamlīdzīgi - tas gan, manuprāt, man ir ļoti palīdzējis turpmākajā dzīvē un mācībās. Tāpēc arī savam bērnam es primāri nodrošinātu visu, kas attīsta loģisko domāšanu, matemātiskās spējas, abstraktā izpratni. Bet, ja bērns izrādītu vēlmi pēc dejām, kora, hokeja vai mākslas skolas, ar lielāko prieku ļautu viņam darīt to, kas pašam interesē. Bet! vispirms tomēr censtos stumt virzienā, kas man pašai ir tuvs.

Nu spiest it kā nevajadzētu, bet nu noteikti, domāju, ka vajadzētu ievirzīt kādā - vai pat vairākos - pulciņos, lai mazāk laika degradējošām un aizliegtām lietām.

Cik liela ir vecāku ietekme tajā, kādā profesijā, pulciņos bērns izsitas un ir talants?
Ar to domāju: spēja labi dziedāt - vai gēni, vai ja no mazām dienām rūpīgi ''stumj'' uz nodarbībām, tad tas attīstās? No kurienes rodas tas, kas mums patīk un padodas? No kā tas atkarīgs?
Kā rodas izteikti eksaktie vai humanitārie cilvēki?

Apmēram par līdzīgu tēmu es pirms kāda laika šeit biju veidojis diskusiju, kura beigās izvērtās treša - kašķu diskusijā.
.
Es uzskatu ka jebkuram cilvēkam ir talanti, iespējams viens, iespējams vairāki, bet noteikti ir. Tāpat uzskatu ka talants var būt tikai iedzimts. Manā paziņu lokā ir dažādi cilvēki un vairums no tiem, kuri tiešām kaut ko ir sasnieguši savā lauciņā, to ir izdarījuši pateicoties savam talantam un iedzīmtām spējām.
.
Cik sevi atceros, tad man jau no mazotnes bija sapratne kurā novirzienā man ir talants, es zināju ko točno negribu darīt un kas man nav interesants un kas interesē un padodas. Vecāki ir mēģinājuši mani iemest pāris "dejo - dzied - taisi citu radošo huiņu" pulciņos, bet man tas viss ātri apnika un es sabotēju doto pulciņu apmeklējumus. Apmēram līdzīgs stāsts ir ar man pazīstamajiem cilvēkiem, viņi jau no mazotnes juta pa kuru dzīves grāvī viņi brauks.
Temātiskie pulciņi ir foršs pasākums, tie protams var atraisīt cilvēku un būt kā katalizators iedzimtam talantam, bet ja talanta nav, tad būs tikai viens pšiks.
Protams, var arī bez talanta kaut ko iemācīties, iegūt dažādas labas iemaņas, bet tāpat šāds cilvēks būs zaudētājs uz to cilvēku fona, kuriem vienkārši ir ķēriens uz konkrēto darbu/projektu/virzienu.

Tagad nesaprotu, kur pazuda šī interese - lasīt grāmatas.

Man ir tāpat kā Tev. Bērnībā un pusaudžu gados ļoti, ļoti mīlēju lasīt grāmatas. Pat kauns teikt, ka tagad, esot pieaugušai, sanāk izlasīt labi ja vienu grāmatu pusgadā. Ļoti cenšos atsākt lasīt. Un ļoti gribu atsākt, bet nesanāk, jo, lai kā to negribētos atzīt, lielu daļu brīvā laika aprij internets, jo internetā viss šķiet esam rokas stiepiena attālumā - ziņas, preses relīzes, blogi, dažāda veida informācija. Un tad tu, cilvēks, dienas beigās attopies iztukšots un noguris, bez īpašas vēlmes un intereses uzņemt papildus informāciju ar grāmatu palīdzību. Tādos brīžos kā šis, kad aizdomājos par to, cik lielu daļu manas dzīves un laika grāmatas aizņēma agrāk un cik aizņem tagad, pat paliek skumji. Un tā nu no reizes uz reizi solu sev kādu dien' laboties...

līdzīgi kā koijotam un Zintas tantei mani vecāki paši nav hobiju cilvēki, arvien taustās, mamma ik pa brīdim iemēģina kādus rokdarbus, tētis mēģina atrast "savu" sportu un es, diemžēl, esmu tāda pati. ļoti piekrītu, ka piemērs ir svarīgs.
zinu tādas ģimenes, kur ir forši piemēri - vecāki sporto, bērni sporto. un katrs atrod savu sportu, bet tas tā ieaudzināts, ka sportot ir forši. vai, piemēram, tētis ņemās ar kokiem, restaurē mēbeles un senus darbarīkus, dēli arī ļoti praktiski un radoši, lai gan katrs kaut ko citu dara. mamma iet uz teātri, zina par visiem kultūras pasākumiem, ar prieku gaida izstādes atklāšanu, vienā mirklī sāk iet kopā ar meitām, jo arī viņām tā interese un izpratne par mākslu ir ieaudzināta.

:-)

Vajag iet, kur vien var. Tas arī nogurdina, izglīto, iepazīstina ar daudz ko, kas svarīgi. Un jāpanāk, lai visu nepamet.