Ne jau ar profesiju veidojam attiecības, bet ar cilvēku, kam ir attiecīgā profesija.
Aktiera, mākslinieka un citu publisku profesiju specifika ir tā, ka viņu profesionālās (ne)veiksmes un kaut vai (ne)prasme turēt mēli aiz zobiem par savām privātās dzīves likstām vai uzvarām, ir pamanāma lielākai ļaužu masai, savukārt vnk sētnieka, pedagoga un parasta veikala parastas pārdevējas privātās dzīves jaunumus un darba specifiku apspriedīs daudz šaurāks ļaužu loks, bet ar tieksmi uz skandalēšanos - tikai mazliet lielāks un/vai ar piecminūšu zvaigznītes brīdi pa visu republiku.
Ir publisko profesiju pārstāvji, kas savu privāto dzīvi prot paturēt par privāto (arī mazajā Latvijā), publikai pametot vien rūpīgi pārdomātus pīāra izgājienus - tā jau ir rakstura un personības iezīme, attieksme pret sevi un saviem tuvākajiem un savu profesionālo karjeru, kas ir daudz svarīgāka par amatu, kurai cilvēks nododas. Lūk, tā ir vērtība, ne tas, ar cik ekrāna/skatuves partneriem izspēlētas mīlas ainas, kas tāpat viņiem ir tikai darbs, lai arī sirdij ļoti tuvs.