Sveiki visiem, šajā drēgnajā sestdienas rītā! :)
Gribēju padalīties ar savu situāciju , dzirdēt viedokļus kā situācija izskatās no malas.
Es ar savu vīru esam kopā mazliet vairāk kā 6 gadus un precēti esam 4 gadus :)
Vīrs no praktiskā viedokļa ir zelta gabaliņš un es varu dzīvot kā niere taukos, jo zinu, ka mašīnā varu sēsties un braukt nedomājot par to vai pietiekami degviela, vai tehniskā kārtībā :)
Ikdienā strādājam kopā, sēžam vienā kabinetā.
Šobrīd notiek kapitālais remonts dzīvoklī (sienu pārbūve, logu maiņa utt), vīrs dara visu pats un tā jau dzīvojam 9mēnešus un gan jau vēl gadu dzīvosim :D viss iet ļoti lēnu uz priekšu, jo visu dara viens un atvaļinājumā viņu nelaiž. Bet ne par to ir stāsts :)
Mans vīrs necieš svētkus, izklaides. Mēs kopā nekur neejam, NEKUR neskaitot veikalu. Bet tai pat laikā man neko neliedz varu doties, kur vien vēlos.
Pēdējos mēnešus ir ļoti grūti emocionāli, jo kā jau rakstīju no vienas puses ir zelta gabaliņš, bet no otras puses mūsu kopdzīvē iztrūkst tik būtiskas sastāvdaļas- kā dzīves baudīšana.
Vīrs nav runātājs, bet uz maniem jautājumiem kāpēc neko negrib, vienmēr atbild- vienkārši NEGRIBU un viss.
Un kad iedomājos, ka gribētu citādu dzīvi, jo sajūta, ka nedzīvoju savu dzīvi, bet vienkārši eksistēju, tad liekas diezgan būtu muļķīgi paziņot mēs šķiramies, jo mūsu dzīvē nav izklaides.
Kā jums no malas liekas, ja no praktiskās puses ir viss ok, arī emocijas ir, bet nav dzīves baudīšanas kopā, k ir grūti pieņemt ir iemesls šķirties? vai arī man jāiemācās pieņemt dzīves situāciju?
Lai izprastu sevi un savas emocijas biju domājusi aiziet pie psihoterapeita, kas varbūt palīdzētu tikt skaidrībā pašai ar sevi, bet bailes iztērēt naudu un uzrauties uz tāda, kam tikai interesē nauda un sāktu man teikt vispārīgas lietas. Varbūt varat kādu ieteikt ar ko esat saskārušās?
35
