Es saprotu Tava drauga nostāju, jo es arī nekad nepiekristu ņemt suni, lai arī cik ļoti mīlētu savu otro pusīti. Tad drīzāk šķirtos, nekā ņemtu suni. Vienīgi, ja dzīvotu privātmājā, kur suns pārsvarā dzīvotu ārā un iekšā viņam būtu atvēlētas vien pāris telpas un nekādā gadījumā guļamistaba un virtuve, tad jā, tad gan es būtu ar mieru.
Bet es spēju saprast arī Tevi, jo zinu, kā ir, kad ļoti gribas dzīvnieciņu un bez viņa nevari dzīvot, jo es nevarētu dzīvot bez kaķa un ja mans vīrietis nebūtu ar mieru ņemt kaķīti, tad mums būtu lielas problēmas. Tā kā saprotu Tevi. Tiesa gan, suni un kaķi nevar salīdzināt, jo sunim mīnusu krietni vairāk - viņš jāved pastaigāties, suns mēdz, izrādot savu prieku, lekt virsū, tādā veidā sabojājot visas drēbes, un laizīt seju un ko tik vēl ne, tad vēl tā specifiskā suņa smaka un galu galā sunim vienkārši nepietiek vietas nelielā dzīvoklī.
Tā kā es ieteiktu nogaidīt, kamēr būs sava māja, domāju tad arī draugs piekritīs. Otrs variants, ja nav tā, ka draugam tiešām riebjas suņi kā tādi un ir vismaz kāda šķirne, kas patīk, tad meklēt tādu, kas jums abiem patiktu. Un tad atrast kādu, kam ir tāds sunītis vai arī aiziet uz patversmi un iepazīties, pavadīt laiku kopā un varbūt, ka tad viņš pats ar laiku sagribēs to suni.