Uzticība ārstiem

Nav nācies saskarties ar kaut kādām nopietnām slimībām vai simptomiem. Stiprākās man izrakstītās zāles ir bijušas antibiotikas - un tās vienmēr izdzeru pilnu kursu un sekoju visām norādēm.
---
Taču visā visumā - nē, neuzskatu, ka ārsts var zināt visu. Ārsti pieļauj kļūdas. Daudz. Taču no otras puses ir arī pacienti, kuri pavirši izturas pret norādēm un zāļu lietošanu, vai tieši otrādi - ir paranoiski slimību meklētāji un "gudrāki" par ārstu, uzstādot sev visvisādas diagnozes salasoties google... Nevajag akli paļauties uz ārstu, bet nu tomēr pret savu veselību arī jaattiecas ar atbildību - un te nav runa pat par ārstēšanos, bet kopumā - par veselīgu dzīvesveidu.

Atkarīgs no situācijas, bet pārsvarā tomēr daru, ko liek.
Piemēram pašlaik aktuālais jautājums - ārsts teica, ka jādzer Mastodynon pilieni. Nepatika, ka lapiņu noplēsa no lapiņblociņa un ieķeksēja vienā no 3 (3 produktu attēli), ka lūk šo! Tas lika padomāt, uzpirkts vai tomēr pats uzskata par tīri labām zālēm..
Pie reizes ielikšu arī šeit savu vakardienas aktuālo jautājumu, ticot, ka šo diskusiju lasīs vairāk meiteņu un varbūt kādai būs viedoklis.

Meitenes, vai kāda lieto Mastodynon pilienus? Palīdzēja?
Internetā lasīju, ka pilieni esot riebīgi, arī kolēģe teica, ka kuņģim kaitējis, tādēļ tabletes esot labāk.
Ārsts ieteica palietot četrus mēnešus, sāku domāt, vai neesmu pārklausījusies lietošanas ilgumu.

Tās ir bezrecepšu homeopātiskas zāles. Līdz ar to lieto, kas Tev liekas patīkamāks - tabl. vai pilienus.
Oriģ.instrukcijā rakstīts - ja nav uzlabojumi 3 mēnešus, konsultēties ar ārstu.

Ārstiem uzticos daļēji un vienmēr sekoju līdzi gan izrakstītajām pārbaudēm, gan medikamentiem. Ja, piemēram, lietojot izrakstīto kursu, ir skaidrs, ka zāles nepalīdz vai pat kļūst sliktāk, ir skaidrs, ka tur ir kļūda diagnozē vai terapijas izvēlē. Un vienmēr jau var dabūt cita ārsta konsultāciju, lai salīdzinātu viedokļus... Par dārgām pārbaudēm runājot, man ir bijis arī gadījums, ka, nomainot ārstu, pietiek ar krietni lētākām pārbaudēm un analīzēm, lai noteiktu diagnozi un sekmīgi izārstētu problēmu.

Ja neuzticies ārstam un ārsts neiedziļinās tavā slimības vēsturē, tad jāmeklē cits ārsts, kam uzticēties.

Kā ar Jums ir vai jūs ietu vairākām dārgām pārbaudēm cauri, ja saprastu ka tas jums nu galīgi nav vajadzīgs un nav saistīts ar tā brīža veselības problēmām? ]

A kā tu zini, ka nav saistīts?

Neesmu saskārusies ar tādām veselības problēmām, bet man ir super forša ģinenes ārste un es viņai uzticos.

Ne vienmer neuzticos, 1x pat mainiju gim.dakteri, kurai, laikam, es neiepaitokos, jauna sieviete, kur stradaja prieka pec, vinai virs biezais. Pateica, ka man viss ok, visas sapes un problemas es IZDOMAJU. (t) Aizgaju pie citas specialistes, paveras pavisam cita aina, izgaju izmeklejumus un atradam sudzibu iemeslu UZREIZ. Parasti jau neticu tad, ja arstam ir loti noslogota diena un ir neiecietigs un neieinteresets. Ir bijis ka atra palidziba man pasaka, ka man viss labi(man ir augsts sapju slieksnis, nekad nesedesu un nekunkstesu), censos savakties un skaidri visu izstastit... man pateica, ka viss ok, nevedis prom, bet izradijas man looooti nepatikama problema, es pec tam ilgi cepos par tam atras palidzibas meitenem

Nesauktu to par uzticību.
.
Tā ir sadarbība, kur kopā ar dakteri risinām man vajadzīgos ar veselību saistītos jautājumus.

man riebjas ārsti, uz nekādām pārbaudēm neeju, arī neuzticos.

Neuzticos.
Īpaši, ja ir vecāks gada gājuma cilvēks, visas tās zāles buķetes ko raksta ... liek padomāt!
Uzskatu, ka zāles tikai nomāc simptomus, nevis izārstē kaiti. Ārstē vienu kaiti, bet iedzīvojas no stiprajām zālēm citā ...
Cik x nav iet ar vienkāršu apaukstēšanos, bet tiek izrakstītas AB, vienmēr apsveru vai vajag. Neviens neapzinās cik tās ir kaitīgas.
Vēl, ome man aizgāja ar vēzi, lai viņa vieglas smiltis, bet ārsts viņu noindēja. Deva 10 gadus aspirīnu dzert, bet neko papildus neieteica. Galā sačakarēts aizkuņģis. Nožēlojami.

Par ātro palīdzību arī nerunāsim.
Bija gadījums, kad ģimenē mazam bērnam pasaka, ka pie temperatūras 42, lai guļ un dzer paracetamolu. Paši aizvedām uz slimnīcu. Galā bija plaušu karsonis.
Tā vien šķiet, ka drīz cilvēki ārstēs sevi paši, ārsti nebūs vajadzīgi.

Esmu izgājusi cauri ļoti nopietnām veselības problēmām un tagad būtu mirusi, ja izdomātu neticēt un neklausīt ārstiem. Ja kādreiz neesmu droša par uzstādīto diagnozi vai nozīmēto ārstēšanu, aizeju pie vēl pāris citiem ārstiem, uzklausu dažādus viedokļus un uzticos vairākumam, kuru domas saskan. Man ir ārsti, kuri ir bijuši kopā ar mani gadiem, ko pavadīju cīnoties ar slimībām un viņu viedoklim uzticos 100%.
Izvēloties ārstu vispirms ievācu informāciju, izvērtēju viņa vecumu, pieredzi, darba ilgumu, utt. Nekad neeju pie pavisam jauniņiem dakterīšiem, kas tikko universitāti pabeiguši, kam galva pilna ar teoriju, bet prakses nekādas. Uz sevis mācīties nevienam neļauju.
Vienīgais ārsts, kuru neņemu galvā, ir mana ģimenes ārste, jo viņa tiešām prot veselu cilvēku pataisīt par slimu izrokot simtiem problēmu un izrakstot simtiem zāļu. Pie viņas tikai pēc slimības lapas vai vēl kādiem sīkumiem eju.

Neuzticos :D Man pārāk daudz ir bijuši gadījumi, kad saka kaut ko pilnīgi greizu. Tikko pēdējais, sāpēja stipri galva vienā pusē un auss arī jau sāka sāpēt, aizgāju pie ģimenes ārsta, viņa izmēra spiedienu, normāls, viss kārtībā, padzer Cardiolux pilienus. Aizgāju pie lora, tā paskatās ausi, iztausta, kur sāp, un jā, apsaldēts trijzaru nervs, jāpadzer Neurorubine un jāsmērē ar smēri. Pārgāja pēc kādām 5 dienām, bet līdz tam ilgāk sāpēja.
Nemaz jau nerunājot par traumām. 2013.g. nokritu no riteņa un satraumēju roku, bet rentgenā teica, ka neesot lauzta un ķirurgs teica, ka nav piepampusi, rentgens normāls, tikai sasista.... Tā arī dzīvoju, sāpēja roka ik pa laikam. 2016.g. sanāca paslīdēt uz ledus un nokritu uz tās pašas rokas, rentgenā pasaka, ka ir lūzums, uzliek ģipsi. Nāku atrādīt pēc 10 noteiktajām dienām, taisa rentgenu vēlreiz, nu jau cita daktere, pasaka, ka viss ir slikti, lauzts nav tas kauls, ko pirms 10 dienām pateica, bet gan atkārtoti vecā trauma satraumēta, jātaisa operācija, citādi roka nebūs lietojama. Operācija steidzami tiek noorganizēta, un izrādās, ka tur jau no vecā, pirms 3 gadiem dabūtā lūzuma ir izveidojusies nekroze, atmiruši audi, kas ar laiku tik progresētu. Tagad man tur iekšā skrūve. Kā tad var uzticēties, ja gāju ar to traumu jau uzreiz kā satraumēju, bet pasaka, ka nav lauzts, tātad viss ok? :)

Jautājums uzstādīts pārāk visparīgi, lai sniegtu kaut kādu jēdzīgu atbildi.

Kur jūs raujat visus tos ārstus, kas jums raksta tās zāļu kaudzes bez iemesla? Man neviens ārsts pat pretsāpju tabletes neraksta nenoskaidrojot kārtīgi cēloni, t.i., neuztaisot analīzes, izmeklējumus. Ja arī izraksta, tad pēc manas pašas vēlēšanās, ar piebildi - nu ja ļoti vajag, bet labāk tomēr iztikt bez.
Un ģimenes ārsti nav visu zinoši un visu varoši. Ja ir nopietna problēma, tad ir jāiet pie speciālista, piemēram, ja sāp kuņģis, jāiet pie gastroenteraloga, ja ilgstoši sāp galva, tad pie algologa vai neirologa utt.

Ja uzticios. Zales man neizraksta nav gadu desmitiem vahadziba bijusi..Un gada reizi vairako izmeklejumi vrl papildus sanit. gramatinai lai zinatu ka viss oki. Nu vel ik pa daziem gadiem OVP. Kas tev kais ka zales izraksta kaudzem?

Līdz šim esmu lietojusi visus medikamentus, kurus ārsti izrakstījuši un uzskatījuši par vajadzīgiem lietot. Tiesa, neesmu sastapusies ar situāciju, ka ārsti bezjēgā izrakstītu medikamentus vai sūtītu uz izmeklējumiem. Drīzāk otrādāk. Ļoti daudzi ārsti uzskata, ja cilvēks jauns un analīzes labas, tad visas problēmas ir galvā. Tādēļ ir nācies veikt izmeklējumus arī pēc savas iniciatīvas.
Ārstiem uzticos daļēji. Diemžēl arī ārsti mēdz kļūdīties, un arī ārstu profesionalitātes līmenis ir ļoti dažāds, tādēļ, ja man liekas, ka ārsts nepievērš pietiekamu uzmanību manām sūdzībām, ir citādi paviršs vai iekšējā balss saka, ka tomēr kaut kas ir ne tā, kā vajadzētu, nekautrējos iet pie cita speciālista.

Pašai nav gadījušās tādas veselības problēmas, lai dzertu zāles. Esmu no tām, kurai pa lielam vienalga.. ja vajag varu klepot arī mēnesi un dzert tikai tējas, jo zinu, ka agrāk vai vēlāk tāpat pāries. Ja sāp kakls - tējas, ja ir iesnas, tad salvetes.. :-D pati nelietoju arī nekādus kaklā, degunā pūšamos un parasti izveseļojos 2-3 dienu laikā. Atšķirībā no vīrieša, kurš uzreiz skrien uz aptieku, piepērk pilnu aptieciņu ar visādiem brīnumiem un slimo divas nedēļas.
Meitas daktere 2x gribēja, lai dodu antibiotikas. Intuīcija lika nogaidīt un redzot uzlabojumus izvēlējos nedot. Manuprāt, tieši bērnu dakteri mēdz pārspīlēt ar antibiotikām. Arī meitas gadījums nebija nekas ārkārtējs. Vienreiz nedaudz ieildzis klepus (5-6) dienas, otrreiz jocīgas pumpas (odi bija sakoduši un vēl dažas piemetušās klāt) un konjuktivīts. Abos gadījumos bērnam pat t nebija.
Vai es ietu uz dārgām pārbaudēm, ja man šķistu, ka pie esošajām veselības problēmām vainojams kas cits?
Es domāju, ka ja man būtu nopietnas sūdzības par savu veselību, tad drošs paliek nedrošs ietu un pārbaudītu visu ko ārsts liek.

Kopš piedzīvoju gadījumu, kad tantuks muskuļu sāpēm pēc sporta viesiem iesaka nimesilu, nevis stiepšanos, uzticība ārstiem ir ļooooti zemā līmenī. Neskaitāmas reizes esmu ietaupījusi gan naudu, gan savu kunģi un aknas, rūpīgi izlasot ārsta izrakstīto zāļu aprakstus internetā un no visām čupām nopērkot vienu vai divus vajadzīgos preperātus septiņu vietā un izārstējusies tik pat ātri. Farmācija ir diezgan pretīgs bizness, taču tas nenozīmē, ka noliedzu zāles. Tas nozīmē, ka ārstu izvēlē ir jāpievērš tik pat liela uzmanība, kā dažas te pievērš frizierīšiem un skropstiņu meistariem.

Ja eju pie ārsta, tad cenšos darīt visu, ko man saka. Ja darītu pēc savas galvas, tad kāda jēga tad būtu no tā, ka aizgāju pie ārsta un samaksāju? Taču tas nenozīmē, ka ārstiem uzticos. Cik man un maniem tuvajiem ir bijusi saskare ar slimību ārstēšanu, tas parasti notiek tā: Pamēģinām šito. Ok, nestrādā, davai tagad šito. Tā teikt, ar izslēgšanas metodi. Par attieksmi jau vispār nerunāšu...