Nevēlas teikt, kad būs mājās

Nu tas tavējais vispār padīvains, bet nu tas offtopic, atceroties slēpošanas un citas diskusijas.

Nezinu par citiem, manējam nekad nav sagādājis grūtības pateikt aptuveno laiku, kad atgriezīsies mājās.

Duujaa - ar to jau izšķīros. Jūtos viena daudz labāk. Man šī tēma ienāca prātā, jo nesen par šito diskutēju ar draudzeni. Bet man agrāk bija arī šī problēma ar bijušo.

Neesmu vīrietis, bet man arī nepatīk šis jautājums, jo kā gan es lai iepriekš zinu kā izvērsīsies vakars un kad sanāks būt mājās?

Nav bijusi tāda problēma :D

Mans vienmer var atbildet aptuveno laiku vai ari piemeram, ka vel apm 1-2h pasedes un brauks :-)

Neesmu vīrietis, bet man arī nepatīk šis jautājums, jo kā gan es lai iepriekš zinu kā izvērsīsies vakars un kad sanāks būt mājās?

+
Protams, var paziņot aptuveno laiku, bet kopumā grūti pateikt, par to vakara gaitā var brīdināt.

Atbilde jau tajā, ka Nevēlas/Negrib teikt, ne jau ka aptuvenu laiku.

Manam vīrietim nav šīs problēmas.

Es neko tādu nemēdzu jautāt. Kad būs, tad būs.

Neesmu vīrietis, bet man arī nepatīk šis jautājums, jo kā gan es lai iepriekš zinu kā izvērsīsies vakars un kad sanāks būt mājās?

+
Nu vot es esmu vīrietis un man arī var būt pagrūti izkalkulēt kad es būšu mājās.

Šādu jautājumu praktiski neuzdodu, jo tiešām, reāli padomājot, ja tu aizej , piemēram, paballēt ar draugiem kā var zināt , cik garš šis pasākums izvērtīsies . Galvenais, ka tieku informēta kur viņš būs vai ko darīs, neesmu no tām, kurai jāzin katrs solis, un jākontrolē viss ko un cik ilgi viņš dara.

Es šo jautājumu uzdodu tikai tad, kad ir jāzina, uz cikiem gatavot vakariņas (viņam nav noteikts darba laiks), jo draugam nepatīk mikrenē sildīts ēdiens, ja viņš kaut kur iet ar draugiem, tad arī paēd vakariņas ārpus mājas.

Es uzjautāju aptuveno laiku, viņš atbild. Ap to laiku uzzvanu, apjautājos, cik tālu ticis, viņš pasaka, vai ir jau ceļā vai arī aizkavēsies uz nenosakāmu laiku. Man nervi mierīgi, nav jāgaida un varu mierīgi nodarboties ar savām darīšanām.

Nu, +/- jau var pateikt aptuveno laiku, cik ilgi paredzēta pasēdēšana, kā arī atsūtīt īsziņu, ka paliks ilgāk utt. Vai arī - ja tusiņš ir paredzēts līdz rītam, tad līdz rītam, un pārējie mierīgu sirdi negaida mājās. Nav jau runa par neuzticēšanos, bet gan par uztraukšanos. Es, piemēram, nevarētu mierīgi gulēt, ja vīrs dotos iedzert pāris aliņus, bet pazustu uz visu nakti. Ģimenes ietvaros tomēr ir jārēķinās ar citu cilvēku plāniem un sirdsmieru. Cita lieta, ja nedzīvo kopā. Tad uzskatu, ka nav jāatskaitās.

Neesmu vīrietis, bet man arī nepatīk šis jautājums, jo kā gan es lai iepriekš zinu kā izvērsīsies vakars un kad sanāks būt mājās?

Arī no manis +++ šim komentāram!
Esot kopā ar draugiem, laiks paskrien nemanot, tāpēc man nepatīk šādi jautājumi, jo nekad iepriekš nav iespējams paredzēt kā izvērtīsies vakars un cikos sanāks doties mājās. Ar draugiem netiekos bieži, tāpēc katra tikšanās reize var izvērsties vairāku stundu ilgā pasākumā, tāpēc nekad konkrētu laiku nesaucu un nesolu, ka būšu mājās tad vai tad. Pasākuma laikā telefoniski dodu ziņu kur esmu, ka viss ir kārtībā un ka pasākums noteikti ieilgs. Nekad nav bijis tā, ka otra puse nesaprastu.

Aizmirsu piebilst, ka svarīgi, lai tas strādā abos virzienos. Vīrieti nekad netincinu un nelieku noteikt konkrētu atgriešanās laiku, taču man ir svarīgi, lai otrs kaut kādā brīdī tomēr dod ziņu, ka viss ir ok un lai neraizējos.

Varbūt daži vīrieši apzināti nesaka, cikos būs mājās, jo vēlas sevi parādīt kā īstus večus, kuriem nav ne par ko jāatskaitās. Vēl dažiem ir uzmanības problēmas, kompleksi, kuru kontekstā izbauda sievietes zvanīšanos, uztraukšanos, dusmas. No rīta kā pāvi lepni pārrodas mājās un barojas no sievietes dusmām un histērijām, sajūtot, ka kādam ir ļoti vajadzīgi (kas zina, varbūt bērnībā nejuta patiesu vecāku mīlestību vai tās nebija vispār). Vēl ir tadi, kas konkrēti šauj pa kreisi, satiek klubā vai partizānu draugu organizētajā ballītē kādu daiļavu, pazūd bremzes, izslēdz domas par rītdienu un bauda nakti. Un vēl noteikti ir tādi, kas iedzer pirmo glāzīti un vairs nevar apstāties. Plānotais viens aliņš pārtop kārtīgā pjankā, kuru paskubina draugi, sakot - eu, davaj Janka, nu taču ieraujam, lai tā tavējā tak liekas mierā, kas nesaprot, ka ar veciem čomiem vajag piektdienas vakarā pasēdēt?! Un gan jau ir vēl tādi, kas, apzinīgi mājup ejot, izpilda savu kluso hobiju, par ko sievai nav ne jausmas - nosēž spēļu automātos līdz rītam. Tas man uzreiz nāk prātā, atbildot uz diskusijas pieteikumu. :-)
Skan primitīvi, bet ticu, ka daļā gadījumu tā ir.

Neesmu vīrietis, bet man arī nepatīk šis jautājums, jo kā gan es lai iepriekš zinu kā izvērsīsies vakars un kad sanāks būt mājās?

Man arī tieši tāpat. Liekas pilnīgi normāli atpūsties un nedomāt par to, cik ir pulkstens, vai vēl netuvojas laiks, kad solīju būt mājās utt.

Nu, +/- jau var pateikt aptuveno laiku, cik ilgi paredzēta pasēdēšana, kā arī atsūtīt īsziņu, ka paliks ilgāk utt. Vai arī - ja tusiņš ir paredzēts līdz rītam, tad līdz rītam, un pārējie mierīgu sirdi negaida mājās. Nav jau runa par neuzticēšanos, bet gan par uztraukšanos. Es, piemēram, nevarētu mierīgi gulēt, ja vīrs dotos iedzert pāris aliņus, bet pazustu uz visu nakti. Ģimenes ietvaros tomēr ir jārēķinās ar citu cilvēku plāniem un sirdsmieru. Cita lieta, ja nedzīvo kopā. Tad uzskatu, ka nav jāatskaitās.

es tomēr piekrītu šim. Es gribu zināt laiku, nejau tāpēc, ka kontrolētu, būtu greizsirdīga utt, bet vnk tāpēc, ka uztraucos. Lai nav tā, ka iziet ārā un atnāk nākamās dienas rītā mājās un man no tā ne ziņas. Draugs parasti pasaka par saviem plāniem, ka būs aptuveni tik un tik ilgi, ja paliek ilgāk tad atsūta sms - čau mīļā, man iet labi, palikšu vēl dažas h ar draugiem. Man tā liekas pašsaprotama lieta, arī es tā daru. Nevis vakarā kaut kur iziet un pazust, un par to ne ziņas. Ja kopā nedzīvo, tad tā var darīt.