Kā pārvarēt šķiršanās sāpi?

Es gadu no vietas sevi šaustīju, katru dienu domāju, ko es izdarīju nepareizi, ja mani cilvēks varēja tik necilvēcīgi pamest, izlikt no mājas un krāpt. Cik gan akla es varēju būt, cik gan akla bija mana mīlestība. Kad rozā brilles nokrita un es apjautu realitāti , es mēnesi nodzēru, ja tā pavisam atklāti. Taču, kad sapratu, ka dēļ šī cilvēka bendēju savu dzīvi arī pēc attiecībām darīju visu, lai es pierādītu sev, ka es biju gana laba, es sevi mācīju. Sāku veselīgu dzīvesveidu gan fiziski, gan garīgi. Meklēju jaunus piedzīvojumus, cilvēkus, jēgu visam. Un vienā dienā es vairs neraudāju, es smējos no sirds, mani palaida šī grauzošā sajūta vēderā, vai spiedošā sajūta krūtīs, kad likās, ka visu šo laiku paelpot nevarēju. Es sevi iemīlēju. Sapratu, kā sevi cienīt.
Mans ieteikums būtu pēc iespējas laiku pievērst sev, jaunām lietām, ceļot, kaut doties garās pastaigās, jogas, meditācijas, katrā gadījumā sevis pilnveidošana. Un pēc laika, tas viss liksies tik tālu pagātnē, ka nebūs vērts pat atcerēties šādu cilvēku.

Man plāksteris palīdzēja :D
Nav jau jāmetas ar vīrieti uzreiz attiecībās, var vienkārši kopā izklaidēties, forši pavadīt laiku utt. Un ne jau katrs vīrietis ar kuru sāc kontaktēties grib uzreiz nopietnas attiecības ar tevi, bieži vien arī viņi grib vnk izklaidi.

Vēlos pateikt paldies visām par ieteikumiem man, autorei un vēl dažām meitenēm!
-
TimeToDream man liekas, ka Tu tikko burtiski uzrakstīji manu situāciju. Es ar prātu saprotu, ka nebūtu mums bijusi tā nākotne, nekas nemainītos, bet ik pa brīdim sirds sajūtas tik vientuļa, ka sāc aptvert domu - tā bija mana vaina, varbūt ja es pievērtu acis, viss izdotos, varēju būt taču laimīga. Un sevis vainošana - tā ir traka lieta. Protams, ja esi tiešām vainīgs, tad labi, ka Tevī ir tā vainas apziņa, bet manā gadījumā jūtos vainīga par visiem mazajiem kašķiem, ko biju sarīkojusi, kaut gan nav dūmu bez uguns. Un šī ir mana otrā šķiršanās sāpe, otrā salauztā sirds, tāpēc pašlaik nespēju iedomāties ne jaunas attiecības, ne jaunu mīlestību. Un ticība īstai mīlestībai man lēnām slīd cauri pirkstiem. Tu droši man vari uzrakstīt, mēs varam parunāties
-
Un tās, kuras saka, ka pusgads nav daudz un "pārdzīvošana" katram cilvēkam ir individuāla - varbūt. Bet par cik es pašlaik esmu bezdarbniece un līdz jaunajam studiju sākumam ir kāds laiciņš, tad diendienā sanāk par viņu iedomāties. Bet vismaz iešu mēģināt tikt tautas dejas un nodarbināt savu prātu kā vien spēju! :-)

ā un jā par to tikšanu pāri.
-
pirmajās attiecībās biju kopā ar vidusskolas mīlestību 4 gadus - apmēram pēc 3 mēnešiem biju tikusi visam pāri. (bet tās bija tāda kā bērna mīlestība)
-
otrajās attiecībās biju kopā nu jau ar vīrieti 1 gadu - pagājis pusgads un nevaru joprojām tikt pāri. (man liekas, ka šīs bija pirmās nopietnās attiecības un pieļauju tas ir iemesls, kāpēc ir grūti joprojām, jo man likās, ka cilvēks ir īstais)

Izklausīsies muļķīgi, bet es savu pirmo mīlestību pārdzīvoju 3 gadus (!) pavisam zemē nomests laiks, vajadzēja mūsu šķiršanos drīzāk atzīmēt nevis raudāt spilvenā :-D, atskatoties atpakaļ, lai gan man šķita, ka viņš ir mans mūža vīrietis, tas, ka mēs izšķīrāmies ir viens no vislabākajiem notikumiem, kas ir noticis manā dzīvē, tagad esmu laimīgi precējusies. Cerams šis dos mazu cerību par labāku nākotni tām, kas ir tikko šķīrušās.

Mischa bet tajā brīdī jau droši vien nelikās, ka tas ir viens no vislabākajiem notikumiem, ne? Man milzīgs prieks, ka Tev viss ir laimīgi, tiešām forši. :-)
-
Un es ceru, ka man neprasīs 3 gadus! :-D

Ergy, nekāp uz citu grābekļiem un labāk seko manam padomam "es savu pirmo mīlestību pārdzīvoju 3 gadus, pavisam zemē nomests laiks, vajadzēja mūsu šķiršanos drīzāk atzīmēt nevis raudāt spilvenā" :-D

un ko jūs meitenes domājat par bijušo sociālajos tīklos? Atstāt vai dzēst viņu?

dreamkeeper tas ir kā Tu pati vēlies. Es izdzēsu abas reizes, jo man tā vienkārši ir vieglāk! :-)

Es izšķīros ar bijušo draugu pēc 5 gadu attiecībām. Gāja kā pa kalniem. Arī pametu vairākas reizes un vācos ārā un beigās tāpat padevos un atgriezos. Tagad saprotu, ka es nekad dzīvē vairāk tā nedarītu! Lieki izmests laiks un katru reizi sirds uzplēsta no jauna. Beigās es saņēmos, jo uzskatīju, ka es tā nespēšu dzīvot, nevarēšu būt kopā ar šo cilvēku. Kopš šķiršanās ir pagājuši vairāk kā 5 gadi. Pēc tām attiecībām man ir bijušas vēl divas attiecības. Otrās tagad ir ļoti nopietnas. Aiziet no tā cilvēka bija labākais lēmums manā dzīvē. lai cik sāpīgs un briesmīgs, bet atgriezties es nekad nespētu. Un pat tagad par spīti citām attiecībā, un ilgajam laikam, kas pagājis, es diendienā iedomājos par viņu, jo uzskatīju un jutu, ka viņš ir mans īstais. Tikai žēl, ka ar īstajiem arī reizēm nesanāk ;-)

Tu esi izlēmusi beigt attiecības, un pie tā arī paliec, nevis dod cilvēkam cerības, ka viss vēl var būt labi.

šo kaut ar lieliem burtiem uz sienas tapešu vietā, jo, ja uzskati, ka mīlēsiet(ies) līdz saullēktam un būs tikpat skaista mīlestība kā vācu romantiskajā kino svētdienu vakaros pirms Panorāmas, tad labi, ja mīlēsieties. viss pārējais visdrīzāk būs sāpīgi līdz asarām, tāpēc, ja neesi pārliecināta, ka tiešām esi gatava iet cauri ugunij (un likt otram darīt to pašu), apzinoties, ka iespēja izšķirties vēlreiz stāvēs tev vienmēr blakus, nav ko rakstīt otram. it sevišķi tad, ja tev tas ir tikai just friends, bet otram tās ir cerības. man personīgi liedza uzrunāt pašlepnums un viņa lēmuma pieņemšana - tāda situācija un neko tur izmainīt es nevaru, vienīgi принять и простить, pat, ja garāmgājējos centos ieraudzīt pazīstamus vaibstus un "bet, ja mēs satiekamies, ko tad" situāciju prātā izspēlēju neskaitāmas reizes. tā vietā raudi pie seriāliem, skrien, plēs traukus utt. utjp., lai atbrīvotos no stresa, piedod viņam un meklē veidus, kā ielīst darbos līdz ausīm - varbūt ir nepabeigts projekts, varbūt ir kas, ko tu gribi darīt jau sen, varbūt vēl kas. tad ir vieglāk nedomāt. ej cilvēkos, zvani draugiem, kaut vai ieraksti pinterestā "100 nodarbes, ko darīt vienatnē". galvenais, nesēdēt kā piepei un nesapņot par "kā būtu, ja", jo visdrīzāk būtu tieši grūtāk (no pieredzes saku).

Meitenēm: Grieta, Nora, Annija, Freija
Puišiem: Emīls, Francis, Olafs, Jānis

upsi, nepareizā diskusija, sorry! :-D

"bet, ja mēs satiekamies, ko tad" situāciju prātā izspēlēju neskaitāmas reizes.

Vakar man gadījās šāda situācija. Vakarā skrēju krosiņu un bāacc, parkā sēž viņš. Apjuku, bet nevarēju jau mesties otrādi un traukties prom, tāpēc paskrēju garām nepaskatoties, pēc tam gan raudiens uznāca.

dreamkeeper ar to ir jārēķinās, ka ja dzīvojiet vienā pilsētā, tad šādas tikšanās var notikt. Itkā liekās, cilvēku tik daudz, ne? Man pašai tā arī gadījās pirms neilga brīža. Nebiju viņu redzējusi 4 mēnešus un te BĀC!, saskrienos ar viņu lielveikalā. Saskatījos, nesasveicinājos, pagāju garām un visu vakaru noraudāju. Jā, man ir tik traki, ka otru cilvēku ienīstu, kaut arī nav neko tik drastisku izdarījis :-)

Šķiršanās ir kā slimība, tā ir jāizslimo.. un dvēseli var ārstēt ar sajūtām. Lec visos piedzīvojumos, ko Tev dzīve sniedz, proti, iepazīsties ar jauniem cilvēkiem, ceļo, sporto, atrodi sirdslietas, vai arī izlec ar gumiju, izpletni, vienalga, vienkārši meklē sajūtas.. tas palīdz ikdienas jēgu saskatīt un nepalikt vienai pašai ar savām domām. Katrā ziņā nebūs viegli, bet laiks visu dziedē.. Lai izdodas izslimot! :-)

Kādas tev var būt sāpes, ja TU pameti to cilvēku! Kad mani pameta, man krūtīs sāpēja tā, ka tur būtu pulsējošs tonnu smags akmens, nespēju no sāpēm neko norīt 5 dienas, neko neēdu, jo no reāli fiziskām sāpēm nespēju! Katru rītu, kad pamodos, tas prasīja 1/100 sekundes, lai aptvertu, ka tas ir beidzies, lai atkal sāktu raudāt. Tas prasīja "tikai" 2 mēnešus lai tiktu vaļā no tām fiziskām sāpēm un nesākt raudāt ikreiz, kad mašīnas radio ieskanās kāda mīlas dziesma.. Rūgtums paliek, bet vismaz fiziski vairs nesāp