Kad iepazinos ar savējo, pīpēju, bet viņam tik ļoti tas nepatika, ka man pašai nepatika tas, kā lieku viņam justies un kā sevi pasniedzu. Agrāk, kad devāmies ilgākā izbraucienā, varēju teikt, lai piestāj, jo man jāuzpīpē. Atceros, cik ļoti viņam nepatika tas, ka iekāpu atpakaļ mašīnā smirdīga. Viņš pat neko neteica, nezāģēja, bet es sajutos riebīgi, ka mīļotais manis dēļ rauc degunu un kādu laiciņu nealkst dot buču. Reiz gan skumji piebilda, ka mani mati ož nesmuki. Bet tagad... es nejūtos ierobežota vai kontrolēta, bet ikdienā vairs nepīpēju. Necenšos izlikties labāka nekā esmu, jo šad tad, kad tiekos ar tuvu draudzeni, kura ikdienā smēķē, uzpīpēju. Kad atnāku mājās, viņš uzreiz jūt un pavaicā - pīpēji? Uz ko es godīgi atbildu - pīpēju. Ar to arī diskusija beidzas.
Var jau likties jocīgi, bet man liekas, ka tā cigarešu atkarība ir galvā. Tikpat kā vairs nepīpēju ne jau tāpēc, ka kāds man neļautu, bet gan tāpēc, ka blakus cilvēks iedvesmo būt veselīgākai, kādu es pati sevi alkstu redzēt. Jo smēķēšanu tomēr uzskatu par netikumu, kas var šķist kaifīgs, bet tomēr ir un paliek kaitīgs. Katram pašam jānonāk līdz tai sajūtai. Ja autores draugs sāks apsvērt atmešanu, tad var viņam palīdzēt ar iedvesmošanu un, kad salūzt, tad arī nelielu kaunināšanu (lai pats skaidrāk apzinās, ka skrien prom no paša uzstādīta mērķa). Bet ja vīrietim pīpēt patīk, problēmu neredz, uzskata, ka apzinās, ko dara, tad tā nav palīdzēšana, tā ir zāģēšana. Jāpiecieš, ja grib būt kopā.