Parasti ar to saprot sociālu konstruktu, kas vienā vai otrā versijā mums visiem ir zināms. Sievišķīga sieviete ir trausla, skaista, maiga, sargājama, iekārojama, gādīga, rūpējas utt. Mums katram ģimene un apkārtējā vide ir iedevusi priekšstatu par to, kāda ir sievietes loma sabiedrībā, un tur jau ir lielāka dažādība - kādai sievišķīga skaitās pavarda turētājas loma, citai sievišķīgi ir darīt visu (balansēt labu karjeru ar rūpēm par tuviniekiem, bērnu audzināšanu).
Bet lieta tāda, ka tas ir tikai sociāls konstrukts. Tas mēģina ielikt kaut kādā rāmī vairāk nekā 50% planētas iedzīvotāju, kamēr mēs katra esam individualitāte pati par sevi. Ir gana daudz sieviešu, kuru raksturs un dzīves pieredze īsti neliek ilgoties pēc tām "sievišķīgajām" lietām. Problēmas sākas tad, kad no vienas puses ir saklausīti tie sabiedrības uzskati un gribas tiem pakļauties, bet no otras puses sieviete vienkārši nav "tāda".
Un tas ir ok. Es domāju, ka svarīgāk ir uz sevi skatīties vienkārši kā uz cilvēku - ir vieglāk saprast savas vēlmes un vajadzības, ja nemēģina sev visu laiku uztiept zīmogu "sievišķīga sieviete".
Kad es jūtos sievišķīga? Būtībā tad, kad tieku novērtēta tāda, kāda esmu, īpaši seksuālā ziņā. Dažreiz jūtos sievišķīgi, kad smuki saģērbjos un īpaši piedomāju pie sava izskata. Ārēji esmu ļoti sievišķīga, tas man nāk viegli. Iekšēji laikam ne pārāk :)