Man nav pārliecības, ka pašnāvnieki negrib dzīvot. Daudzi noteikti gribētu, bet gribētu dzīvot citādi, piemēram, neesot nabadzības un slimību nomāktiem. Diez vai daudzi izdara pašnāvību tādēļ, ka riebjas eksistēšana kā tāda. B
pašnāvības izdara tikai psihiski slimi cilvēki
Tikai laikam aizmirsa ka ar pašnāvību dzīve beidzas, un nevarēs pats noskatīties uz sava plāna izpildi
Aurum-tev taisniiba,cilveeks pats pat var nezinat,ka ir slims!Parasti visus peec pasnaaviibas meeginaajumiem,ja izdziivo ,nosuuta uz slimniicu uz paarbaudi un tad atklaajaas.Ja tā būtu, tad atklāties te drīzāk varētu tikai tas, par ko jau rakstīja tēmas autore, ka pati pašnāvība tiek uztverta kā nepieciešami slimības izpausme, t.i., skaidru un nepatvaļīgu psihiskas slimības kritēriju trūkuma dēļ jebkuru sociāli neakceptētu darbību var traktēt kā slimību. Tas ir labi zināms no represīvās psihiatrijas praksēm Padomju Savienībā, kurā neticība komunismam jau pati par sevi faktiski bija pamats secinājumam, ka cilvēks ir psihiski slims. Iespējams, ka šādas prakses zināmā mērā pastāv joprojām, ka apriori katru pašnāvnieku traktē kā psihiski slimu un kā tādu, kura brīvību būtu jāierobežo un par kura tiesībām nospļauties...
Es to neeesmu izgudrojusi,ka visi ir slimi,kas taisa pasnaaviibas,to teica pasniedzeejs!
Tad, kad dzīve vairs nesagādā prieku, smadzeņu šūnās ir radušās izmaiņas, kas bloķē dabisko laimes hormonu rašanos. Domāju, ka tad jāiet pie psihoterapeita un nepieciešamības gadījumā jādzer kādas tabletes, lai atkal spētu pieņemt dzīvi tās patiesajās krāsās tieši tādu kāda tā ir. Tad sāk ārstēt ar konkrētām metodēm, lai atgrieztu realitātē un dzīvē, kas paredz apzinātu un labprātīgu dzīvošanu tajā.
Un kā tad citi spēj dzivot un mīlēt dzīvi, kaut visādām briesmām gājuši cauri?Ja pieņemam, ka eksistē kāds optimāls hormonu līmenis, kas parāda realitāti tieši tādu, kāda tā ir, tad arī tādas novirzes no normas, kas cilvēkam liek būt laimīgam un mīlēt dzīvi par spīti pilnīgi jebkādām šausmām, kas tajā notiek, ir uzskatāmas par psihisku slimību - jo viņš realitāti redz neadekvāti. Attiecīgi šeit ir vajadzīgi reāli pierādījumi, ka cilvēkam, kurš iet cauri ļoti sliktai dzīvei un pilnīgi nopietni neapsver pašnāvību, nav hormonālu vai psihisku noviržu.
agrāk pašnāvības bija reta parādība, lai arī dzīve bija grūtāka un izdzīvošanai vajadzēja vairāk pūļu un darba